Asinsdziesma

par mani labāk tumsā redz pirksti
spēlējas sprogās un vaibstu
mīkstajos leņķos ar
kaķisku laiskumu lejāk
pār muguru noslīd pret
bedrītēm krustos šķiļ
dzirkstis bet āra
lietavās noplok bulvāru
mūzika tu slēpies zem
pilošām lapenēm parkos
drīz noziedēs ķirši

tagad neelpo tava
miesa ir uguns
meklējumos manos
iekaisusi tumsa un
uz pulsa
aizmiguši pirksti

tonakt ūdens bija plosoši silts
jūra elsa mūs laizot ar
tumšzilu mēli kā
pasaulē skumjākais suns
atrasts pie bākas turpat
arī aprakts un joprojām
pret zvaigznājiem smilkst

tad atvērās vātis tad
izplūdām kaili un sāļi
paisuma pulsā pār
grimstošo krastu
bez sāta izrijot savu
tuvāko kapus

tonakt ūdens kļuva par
dziļāko tuvību
dziļš

tagad pienākas klusēt tagad
laiks gulšņāt uz jumtiem un
gaidīt sprādzienus pamalē kā svētkos kad
negribas svinēt neko tikai vējš
pārāk smags un piespiež
pie dakstiņiem un
piesmej zvērot pie
visiem svētajiem kas
renstelēs lūdzas par vieglākām
debesīm tikai vējš
tālāk nenesīs tagad
pienākas klusēt

mūsu miers ir uz vienas frekvences
ar kāviem, salnu, ledus vaļņiem
uz polārā loka un man nezināmos ceļos
tver ziņu no
eksistences, man nezināmos
pavedienos par sauli
smalkākos un mēļos kaut
sazināties nevaru,
bet vēlos

viņas aizkavētās padošānās
vālos iepīties kā aiziet
ceļos man nezināmos tālos,
tālos

tavu dzīvību ņemt un tu arī to drīksti
ātrums ir neprāta forma bet
tikai tā tevi mīlu asinīs sārtojot
ātri

dienas savērptas grīstē tikai
tā gribu nogālēt līdz
neprāta ekstāzei plaši ir
atvērti vārti

uz sliekšņa no dzīvības
aiziet kaut
sāpēs kaut neprātā
pāri

visums vientuļš,
vīraku pievītā tumsā
aug bads, koki
klanās līdz celmiem,
te ir tikai bailes
un velēnās
bezvēji trūd.

aizpēdo neceļus
plēsēji, pārauļo brieži,
klusums kā
slāpusi ķēve no
grāvjiem rudeni dzer
un migla zem ādas
vairs nesilda un
miglā atkal
kāds zūd

te ir tikai bailes,
man šķiet,
tikai tumsā
to redz

brienot viens otrā staigāsim pamīšus
tantru, ekstāzi, briedumu, naidu un
būs takas, ko neiet, bet iesim
krustu šķērsu kā mandalas
izjauktas tīši.
lotosi aizveras, nogrimst
svētajā upē, mūsu soļi
tiem līdzi,
krustu šķērsu kā kauli uz
ziedokļu sārta tveicīgos
mežrožu rītos un dardedzes
izdzer mūs tīrus.

mans draugs guļ zem ābelēm.
kopš aizpērnās ziemas mēs
tiekamies katru
mūžīgā novembra dienu,
bez atelpas runājam
par vakariem akliem
un pirmajām narcisēm,
vien redzēt viens otru
jau ilgi
kā neceram.

bet narcises laikam
ir viņa mīļākie ziedi,
kopš aizpērnās ziemas
es redzu
tās nevīstam.

kad sēžu
uz tilta pie sarkanās zvaigznes,
es mēdzu sapņot, ka
esmu Henriks Eliass Zēgners un
spēju vairāk kā redzu,
kad sēžu
uz tilta pie sarkanās zvaigznes,
esmu irbe, kas lido
par augstu un tālu,
un rokā nikotīns, dzeltens
kā oga no purva.

varētu nolekt, tikai
nav jau
no kurienes
un kur.

kā man ir teikts, es miršu
tumšā naktī uz lielceļa,
pieneņu laikā un viršu,
rīt

kā man ir teikts, tas sāpēs,
un klusums par nomodu
klusāks mani
kā lielceļu mīs

es ceru vien
tiem viršiem pietikt,
kur saknes
dzīt

zaļš debesjums
nolaidis matus pār upi,
garus kā meldri,
pilnus ūdens, spāru
un smeldzes

brien dzelmi Māra
zāļainām kājām,
basām kā laukakmens balts.
es tikai minu –
tāpat kā viņai
tev salst

kā spārei,
glāžaini zaļai,
kam vakaros
debesis smeldz.

toreiz, kad tūkstoš deviņi simti astoņdesmit seši
bija vēl plaukumā pilnā,
bet zvaigznājiem sevi tik tikko
pieteica Ukrainas miglājs,
es šūpojos ābeles zarā kā dzilna
un Pripetes vējš bailes man
pilnām riekšavām nesa

viņam palūdzu todien -
sevī paglabā
mazdrusciņ nāves
un atnāc vēl reizi
pēc divdesmit astoņiem gadiem,
kad šūpošos plaukumā pilnā,
un nākotne pēkšņi
taps sveša

bija agrs pavasaris un Sanfrancisko
tavu galvu auklējot klēpī
es pamodos palagos mitros

ar rožainu mēli kā
kaķēns saule mūs
mizoja plikus

bija agrs pavasaris mēs
izplaukām sevī
vasaras visas

kaķpēdas sarkani birstošās
pamestas planētas smiltīs
iegravē lūgšanu
negaisam kaucošam
un siltam

soļiem līgani viegliem
aizsoļo sfinksas,
rubīna tuksnešos,
starp kalniem kā
asinīs vilktos

nāk vētra ar
lietu pie krūtīm,
postoši maigu
un siltu

tu esi tāda
ar dzintariem plaukstās
skaties, tu teici,
un dūmi vēlās
lēnītēm lejup
pār jūru,
skaties, tur dejo
zeme kā dervišs
ar dūrēm pret sauli
un piedzied
apvāršņus tuvu

tu esi tāda -
uz dzintara kraujas,
kā dūmi krītot
lēnītēm lejup
pār jūru

tumsa kā kode trīsošiem spārniem.
es jūtu tās smaržu gandrīz
tieši pie lūpām, kas saulē
svilušas un melnas dzīst.
pie sāniem spiezdamies kā
skumstoša kaķe man
cieši līdzās nakts
aukstums blīst.

nav baiļu, tik vien
kā lietus, dzidri uz
mākoņiem ejošs
un gaiss, piesūcies
nemiera, sājš -

ar kaķenes mēli
tumsa to izlok,
manu skumju
izsalcis zvērs.

soļi šķiļ dzirkstis no
bruģa un vakars arvien
drēgnāks, arvien rēnāks
tinas tevī kā zalktis, kā
lietus, augšup ejošs, lēns

tagad vienkārši zini -
par skumjām būs stāsts un
ēnās murdošas balsis no
taviem nokrēšļiem sīkas
izbailes vāks

zem bruģa pret
tumsu kāds taustās gariem
nelaimes pirkstiem, un vakars
pārāk tuvu, pārāk tālu
stindzis šausmās stāv

caur smilgām, caur salnu
skrien irbes un
visa pasaules mīlestība
karājas sarmainā tīklā
kā zirnekļa gars,
krājot smeldzi pār
zemi kā veļiem
vēlētu glāstu

caur trūdiem, caur
pērnajām lapām un zāli
lien čūskas pret
pusmēness dārzu, kur
aukstāk, kur īstāk
pēc savas sudrabtīklos
vītās māsas
kā grieze veļu
mīlestība dzied

vēl vienu
matu vijumu uz spilveniem
un vēl reizi
mīlēt, kamēr beidzas,
kamēr atkal no jauna.
es redzēšu jūniju ejam gar logu,
un tad jau septembris pie
novembra krūtīm,
un tad jau pievēršu durvis
it kā noticis nebūtu
gluži nekas, it kā
jūnijs manā ziemā
nepāriet.

varu vien laimīga būt, ka
mani laiks tāpat kā
tevi mīl
mūžīgi, mūžīgi
mūžos arvien

no Veneras šonakt tumšzeltains vējš,
sabrucis niknumā, nespēkā cēlies.
es būšu tam
ārprātīgs kailums,
ielipis rokās,
un zobena dzēliens
tieši zem sirds,

es būšu -
greizi izvītā balsī
ar kliedzieniem sevi
debesīs sviežot,
par visu, kam nebūt un
visu, kas nolemts
par skumju pasauli kļūt,

ar tumšzelta balsīm, ar
vēja saltumu skrienot aiz
Veneras gaismām,
kur tukšums aicina un
kaila bezgalība mirdz.