Asinsdziesma

6. Marts 2008

6. Marts 2008

Add to Memories Tell A Friend
šausmas, manas šausmas,
mūžseni gailošās, ar
skumjās atplestu muti
kā akmens lauvas
tverat lietu un
nemiera naktis
sevī dzemdināt

izplestām rokām mēs staigājam
pa jumtu dzegām, acīm
pievērtām un baltām
mežģīņkleitām vējā plīvojot
līdz rītam ir jāpaspēj
kājas lauvu stingušajās
rīklēs noskalot

debesu dzegas eļļaini
spīd lietus gaismā
izplestām rokām mēs
staigājam pa tām,
griežamies dejā pār
jūsu skumjās
atplestajām rīklēm,
šausmas, manas šausmas

Add to Memories Tell A Friend
trīs neļķes ar norautām galvām
guldītas mitrā asfaltā kā
jaunava laulības gultā,
kaisli noasiņo, un šķiet,
ka smaids viņu sejās bijis pirms
pirms visa tā

ēnas plūst garām, dzīvības
pavisam maz, tikai
dūmi, tikai rēgaini tēli
brien viņu acīs, nolemti
nāvei un
nāvei nolemjot

trīs jaunavas ar norautām galvām
guldītas laulības gultā
kā samītas neļķes asfaltā
iedzītas dziļi jo dziļi
savā smaidā un tajā, kas
bijis pirms tā
Powered by Sviesta Ciba