|
Aprīlis 9., 2016
 | 18:18
Es domāju, ir pēdējais laiks pieņemt faktu, ka nekas man dzīvē nenāk viegli. Nu vismaz nekas, par ko ir vērts pacīnīties un nepadoties. Un man nav spīdošu talantu - tikai smags darbs.
Šodien devos kārtot motocikla CBT (Compulsory Basic Training) - nepilnas dienas apmācību, kuras beigās iegūsti sertifikātu, ka vari lietot motociklu līdz 125cc ar L (learner) zīmi. Pēc tam, ja ir vēlme, divu gadu laika posmā vari praktizēties un nolikt tiesības. Puse dienas paiet noslēgtā teritorijā, mācoties pamatus - kontroli, ātrumu pārslēgšanu, apstāšanos, manevrus utt. Otrajā dienas pusē dodies satiksmē.
Lieki teikt, ka līdz satiksmei es nemaz nenokļuvu.
Vispirms, diena sākās ar lietu - riebīgu, pelēku, 'es te līšu visu dienu, jā?' lietu. Kad ierados apmācību placī, izrādījās, ka būšu viena pati ar instruktoru. Par agru sapriecājos (jo instruktors bija dikten foršs, jauns un mēs uzreiz sapratāmies), jo, izrādījās, ka manas īsās punduru kājas nesniedzas līdz zemei uz viņu piedāvātā motocikla (lai gan pirms mēneša veikalā dievojās, ka viss būs labi). Medaļa, instruktoram, viņš man operatīvi saorganizēja apmācību citā vietā un pat aizveda mani uz sava motocikla (labi, ka man pašai bija sava ķivere un drēbes līdzi). Otrajā vietā man jau bija pavisam cits stāsts - tiku pievienota 3 citiem 'studentiem', kuri visi jau sen mācēja braukt ar motociklu, bet bija ieradušies atjaunot savus sertifikātus. Forši būt vienīgajai idiotei, kura neko vispār nemāk.
Šeit, negribu vainot citus, ka man patiešām ātri nepielec, bet, goda vārds, mans jaunais instruktors bija briesmīgs. Pirmkārt, viņš bija vienkārši kaitinošs - viens no tiem tipāžiem, kas domā, ka ir briesmīgi komiski un viņiem ir laba humora izjūta, bet beigās viss ko viņš darīja, bija viena irgāšanās, ka dažbrīd man likās, ka viņam visi nav mājās. Otrkārt, tapēc, ka visi citi jau mācēja braukt, varēja just, ka viņš negribēja ar mani ņemties - man viss bija jādara atsevišķi un izskatījās, ka viņš bija nepacietīgs, jo es visu bremzēju ar savu lēno apļošanu pa placi. Nepalīdzēja arī fakts, ka vienā brīdī viņš pat sāka uz mani kliegt, kad kārtējo reizi nepacēlu kāju no zemes, un pārējie visi nobolīja acis un pameta placi lai uzpīpētu, sak, šī tur vēl ilgi ņemsies.
Beigu beigās, man atsūtīja personīgo palīgu - Ričardu, kurš dažreiz palīdz nervozākiem braucējiem, un viņam tiešām pateicība - viņš mani nomierināja, atbildēja uz visiem jautājumiem, bija pacietīgs, iejūtīgs un neņirdza vai nemētāja stulbus jokus. 10 minūšu laikā es jau vizinājos apkārt bez bailēm, kur iepriekšējais instruktors ar mani bija ņēmies stundu un līdz asarām. Protams, grūti bija tik un tā, bet pamanījos no sevis izspiest ātrumu pārslēgšanu, lēnu, kontrolētu braukšanu , bremzēšanu un 8nieku. Pēc visa šī (4 stundas ar pārtraukumiem, jo zvaigžņu studentiem maisījos pa kājām) man vairs smadzenes nestrādāja no visas tās koncentrēšanās un roku locītavas sāpēja kā trakas. Pamanījos arī nokrist 3 reizes (tagad sēžu ar sapampušu kāju), bet turējos kā spartietis un izlikos, ka viss ir smieklīgi un nekas nesāp.
Iešu atpakaļ un turpināšu mācīties. Nu neesmu es tas dabiski talantīgais cilvēks, kas atnāca, ieraudzīja un uzvarēja. Caur sviedriem un asarām, bet iemācīšos.
|
Comments:
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}