master of procrastination -

Janvāris 11., 2015

16:55
Pēdējā laikā viss ir darbs, darbs un tikai darbs. Un mazas kripatiņas ģimeniskuma ar draudziņu izmētātas pa vidu.
Uz labās nots, ceturtdien biju uzmērīt vienu no darba projektiem, un izsecināju, ka ir tomēr kaut kāda izaugsme pēdējā gada laikā. Kad mēs ejam uzmērīt, viss, kas ir līdzi, ir lāzeris, pildspalva un papīrs. Reti ir tāds luksuss, kā jau gatavi plāni. Tāpēc viss ir jāzīmē uz papīra, vienkāršā brīvroku tehnikā, bet tā, kā Andijs saka, ja rīt būsi beigts, kāds cits var saprast ko tur esi sazīmējis un sarakstījis. Jāzīmē viss - plāni, fasādes, griezumi. Pašā sākumā ar to mocījos. Man nav gluži dabiska zīmēšanas talanta, turklāt lielākoties zīmēšana notiek stāvot apšaubāmās vietās ar mapīti rokās un parastu lodīšu pildspalvu (nevaru mūsu biroja administratorei iestāstīt, ka mums vajag smalkas tintes pildspalvas). Bet beidzot saskatīju, ka mani pēdējā laika zīmējumi/rasējumi ir ievērojami uzlabojušies. Es beidzot esmu pārstājusi visu mēģināt skicēt, bet esmu sākusi vilkt skaidras un noteiktas līnijas, iztiekot ar vienu vilcienu. Arī kolēģis piezīmēja, ka izskatās daudz labāk kā pusgadu atpakaļ, kad viņš sāka pie mums strādāt. Sīkums, bet patīkami.
Esmu izlēmusi, ka, nākot tuvāk siltajam laikam, ņemšu savu skiču grāmatu un iešu ārā skicēt ēkas. Man beidzot ir pierādījums, ka vajag tikai zīmēt, un ar laiku paliks labāk.