Janvāris 24., 2012
| 19:46 Tagad, kad manam žurciņam vairs nav draudziņa, man ar viņu katru dienu daudz jāspēlējas. Viss jau būtu forši - mums ir mazi boksa mači, kur es viņu dunkāju, bet viņa man viegli kož pirkstos, vai mēģina tos satvert savās ķepiņās. Viņa skraida man pa gultu, un mēģina paskrubināt visu, kas tur ir, bet mums ir viens liels konflikts. Es saprotu, ka viņa iezīmē savu teritoriju, ik pa brīdim, nopilinot mazu čurājienu, nu burtiski pilīti šur un tur, nav jau nekāda lielā nelaime. Bet kapēc tai teritorijai ir jābūt tieši maniem spilveniem???
|
Comments:
ai ai ai, dārgā atcerējos vecos labos laikus, kad man bij žurcis. tad es biju maza, un man sanāca negadījums, un tad viņa sāka man kost pirkstos un galu galā vajadzēja atdot :/ pēctam man vēl bij divi žurki, tad jau viss bij okey, tie bij fantastiski laiki, ja vien neskaita sacaurumotus kreklus, galu galā es dievinu žurkas! :D un visp. saka, ka ja žurcim nav draudziņa, tad viņas ir daudz foršākas, vairāk pieķeras saimniekam. un un priecājies, ja žurka pilina, tas ir aiz laimes :)
i mean, par pirmo gadījumu, šamā koda līdz asinīm, bet tas bija manas vainas dēļ
kas par negadījumu bija, ka viņa tā sāka kost?? jā, viņa ir man tāda foršāka palikusi, vakar gulēju gultā lasīju, šī man sēdēja uz pleca un trinās gar kaklu, tik mīlīgi :) un to, ka čurā aiz laimes tiešām nezināju, paldies!
nu, diezgan muļķīgi sanāca, jo gribēju viņai tīrīt būri, un biju uzvilkusi tos dzeltenos gumijas cimdus un gāju šo ņemt ārā, bet žurcis nāvīgi pārbijās no tiem cimdiem, un šausmās iekoda man pirkstā. un tad viņa laikam pagaršoja asinis un nespēja rimties :/ |
|
|