|
Jūlijs 17., 2013
 | 18:18
Ar mani pēdejā laikā galīgi nav labi. Es nekad neesmu bijusi baigā pavāre, bet ēst man patīk taisīt, pat ja visu laiku jābolās recepšu grāmatā. Un arī ar visu bolīšanos, visādas gardas lietas savā laikā esmu pamanījusies uztaisīt. Tagad? Pēdējā mēneša laikā gandrīz viss ko es taisu ir lidojis miskastē vai tualetes podā. Es vienkārši vai nu visu pārsālu, vai samiksēju kopā kaut ko tik pretīgu, ka bail. Es pat parastas maltās gaļas bumbiņas uztaisīju pēc receptes, bet garšoja pēc nekā. Un ar šitādiem pavērsieniem es vispār vairs ēst netaisu, bet ēdu kas pagadās mājās ledusskapī, vai darbā pārtieku tikai no smūtijiem no tuvējā sulu bāra. Šodienas vakariņās apēdu ceptu olu un izēdu tunča konservus. Nožēlojami. Kur ir pazudis ēst gatavošanas prieks? Tagad man jau ir bail vispār ko taisīt, ka atkal būs jāgrūž miskastē. Un Marija tikai vāra zupas, taisa sacepumus un mērces, un es jūtos kā pagalam nekam nederīgs cilvēks, kas neko nemāk uztaisīt.
|
 | 21:37
Ir tik labi, kad ne pārāk jaukas dienas beidzas uz pozitīvas nots. Sākās jau viss pozitīvi, jo šodienas pusdienlaikā iegādājos savu jauno grāmattārpa aksesuāru (baltu ar zilu muguriņu):
Atnācu mājās, iespraudu datorā un nekas nenotiek kā vajag. Speciālo Kobo programmu nevarēju lejupielādēt, jo man ir Linux, beigās palaidu caur Vine, kas ir domāta lai laist Windows programmas uz Linux, tad tur nevarēju sakonektēt ar ereaderi, tad man viss nojūdzās, ka dators vairs nekādus USB neatpazina, un beigās vēl nevarēju neko nekur kopēt, jo dators pats izlēma, ka man nav tiesību neko kopēt no sistēmas. Draudziņš feisbuka čatā meta visādus padomus, bet nekas tāpat negāja, beigās sadusmojos, saraudājos un pateicu, ka vairs negribu runāt, iešu mainīt palagus vai ko tamlīdzīgu, jo būs lielāka jēga. Viņš vēl kaut ko tur mierinošu uzrakstīja, bet es vienkārši aizgāju mazgāties dušā lai nomierinātos. Pēc dušas savā nodabā sēdeju istabā savās sniegavīra pidžamas biksēs (ļoti vasarīgi), kad izdzirdēju, ka tā kā klauvē kāds lejā. Nobrīnījos kas gan tik vēlu varētu klauvēt, bet tur draudziņš! Atbraucis, atvedis man ķiveri un cimdus mūsu piektdienas braucienam un atnesis arī savu datoru lai var palīdzēt man to ereaderi uzstādīt. Nosēdējām kādu stundu, bet viņš visu salaboja, visu man salika kā vajag (man jau ir visas 5 Game of Thrones grāmatas iekšā!), samīļoja mani, un tagad esmu happy bunny, viss strādā un nespēju noticēt, ka viņš tiešām paņēma un atbrauca. Tādi gājieni viņam ir netipiski. Lieki gan teikt, ka pirmās 10 minūtes es nebiju laimīga, jo, labi, mēs esam jau vairāk kā 8 mēnešus kopā, bet es atvēru durvis notašķītā maikā, sniegavīru biksēs, puslakotiem kāju nagiem, čupčiku uz galvas, bez krūštura, un manā istabā bija tāds bardaks, ka bail. Viņš tikai par visu pasmējās :)
|
|
|
|