|
Aprīlis 9., 2012
 | 14:52
Reizēm mani pārņem panikas lēkmes, ka laiks iet, pasaule griežas, bet es sēžu uz vietas un sūkāju pirkstu. Visapkārt ir tik daudz informācijas, viss ir tik pieejams, visas durvis ir vaļā, nekad nav bijis tik viegli apgūt jaunas lietas, mācīties svešvalodas, izzināt pasauli, mākslu. Tikai jautājums - no kura gala tad lai ķeras klāt, un kā iesākt? Un kā izkristalizēt svarīgāko no milzīgas vēlmes zināt visu? Kā izvēlēties kam dot priekšroku - mākslai, mūzikai, vēsturei, mēdijiem, modei,svešvalodām? Kā izvēlēties veidu kā sev šo informāciju "iebarot" - filmas, podkāsti, grāmatas, žurnāli, internets. Ja es nodzīvošu šo dzīvi, neizmantojot visas iespējas, ko man sniedz šis informācijas laikmets, tad tā būs bijusi pilnīgi bezjēdzīga dzīve, nudien.
Un draudziņš īsti nesaprot kā tā var būt, ka man bieži patīk būt vienatnē. Man patīk mans laiks ar grāmatām un filmām, un nekas to nemainīs.
|
 | 19:04
Lai cik neticami tas skanētu, atceroties to, cik ļoti es vēlējos atrast citu darbu, un cik laimīga biju gada sākumā, es vienkārši neesmu par to runājusi, bet jā, es ienīstu savu patreizējo darbu! Tas ir vienkārši izsūcis mani līdz pēdējam ar to cilvēku pretīgumu, ar lielu kompāniju idiotismu, ar mērķiem, darbinieku motivācijām un termiņiem. Un to, ka lielā kompānijā tu neesi cilvēks, tevi uzskata par idiotu. Un lieliskākais šajā vakarā ir tas, ka 6. aprīlī bija jābeidzas manam pagaidu kontraktam. Mūs visus it kā pagarināja līdz maija beigām. Tikai tagad, kad ieeju savā aģentūras saitā, lai ielogotu savas nostrādātās stundas, man rādās, ka man vairs nav placement. It kā neviens man nav teicis, ka esmu atlaista vai, ka viss cauri, bet kā tu cilvēks lai jūties, pat ja tā ir sistēmas kļūda? Un par to cik pats darbs ir debils, es nemaz nesākšu. Ka es katru dienu sēžu darbā un man nav ko darīt, respektīvi nevienam nav ko darīt (aģentūras darbiniekiem), jo darbs ir iestrēdzis citu darbinieku nemākulības dēļ. Jau pirmajā nedēļās mums bezmaz vai aizliedza sarunāties, pat ja nav ko darīt, tur kā tādus dzīvniekus. Tagad esam vienkārši sākušu lasīt grāmatas vai risināt sudoku, bet joprojām pa ofisu cirkulē epasti, ka aģentūras darbiniekiem vajadzētu būt aktīvākiem. Kā tu bļaģ, nahuj vari būt aktīvs, ja tev nedod darbu? Un kā lai lēnām nesajūk prātā, sēžot birojā astoņas stundas, kur nav interneta un telefonu aiztikt nedrīkst?
|
|
|
|