tikko nobindžojām heartstopper un man uznāca milzīgs atmiņu vilnis par to, kā es vidusskolā obsesīvi skatījos visas (nu tā, ka tiešām visas, ko varēju dabūt) iespējamās LGBT filmas, un cik drausmīgi bija tas neskaitāmas reizes atkārtotais nodevības trops, kur viens no viendzimuma attiecībās esošiem cilvēkiem pieviļ/back-stab-o otru, lai izvairītos no riskiem sev vai arī vienkārši internalizētās homofobijas dēļ - nu, vai arī vienkārši mirst kādu citu iemeslu dēļ

protams, ka pēdējos gados notiek daudz visādas huiņas, bet nu, sasodīts, ir tomēr arī būtiski uzlabojumi, realitāte ir dažā ziņā tomēr tik ļoti mainījusies uz labu pat manas dzīves laikā, un es tiešām esmu pateicīga par to

tagad kaut kā pēkšņi vēl daudz vairāk gribas atrast veidu, kā dzīvi baudīt, nevis teju 70% laika vienkārši izturēt

"cilvēki ar homoseksualitāti"

es gribētu, lai man beidzot kļūst vienalga par būšanu noderīgai, un es varu vienkārši dzīvot, darot lietas, kuras man autentiski patīk un kuras es gribu darīt tāpēc, ka to darīšana man sagādā prieku un gandarījumu. bet tad uzreiz liekas - nu gan prasības!

lights like we're running

pēc recenzijām sapratu, ka Netflix ir Archive 81 sagrozījis pa savam (kas būtu loģiski, jo lietas, kas podkāstā strādā labi, noteikti ne vienmēr būtu tikpat jēdzīgas video formātā), bet deal-breaker laikam ir tas, ka esot izmainījuši Melodijas tēlu, izslēdzot no sižeta viņas viendzimuma attiecības. fucking sievu, ar kuru podkāstā (minor spoiler) viņai ir 20+ gadus ilgas attiecības! now that's some bullshit I won't condone. apsvēru noskatīties, bet šis mani ir jau priekšlaikus izbesījis

spēlējām "5 sekundes":

- Nosauc trīs slavenus režisorus!

- Alise Zariņa, Liene Linde, Marta Elīna Martinsone

šonakt sapnī biju nolēmusi pamest ierasto dzīvi un pieteikties kaut kādā upju un okeānu attīrīšanas misijā tālu ziemeļos. jau kopš pamošanās brīža es mazliet vēlos, kaut šīs realitātes būtu mainītas vietām, un karš norisinātos tikai sapņu (murgu) pasaulē.

nesaprotu, kas tagad jādara, mēģināt turpināt darbu, nemēģināt? nesaprotu, kur un kā īsti var iet protestēt, un vai no tā reāli jebkāds labums un jēga. un vēl man ir bail, ka, ok, es aiziešu kaut kur piketā, un arī tur nevarēšu pārstāt raudāt. vispār pēc 5 min ir darba zvans, un es laikam nevarēšu ieslēgt kameru, jo laikam nav pieklājīgi pat neuzkrītoši liet asaras, kamēr norit tikšanās. es saprotu, ka šī nav īpaši racionāla reakcija, bet man nav, kur noenkuroties ar sajūtu, ka, jā, ok, šī ir lieta, ko var darīt, es varu izvirzīt priekšplānā to un panākt, ka tā balss, kura pakausī kliedz "ĀAAAAAAĀĀAAAAAAĀĀĀAAAAĀĀĀAAAARGH" nedaudz pieklust

ko es gribētu būt iemācījusies: kārtība nav vienmēr pakļaušanās kāda cita kārtībai

The night before her wedding, Daisy taught me that after the world ended, you still had to get up in the morning, and the things that you ruined would still be there, needing to be fixed. When I looked at famous Jay Gatsby, soul gone and some terrible engine he called love driving him now, I could see that for him, it was all a wreck and a ruin, and he had no idea why the rest of us weren't screaming.
(..)
"When you can't fix a thing, the best course of action can be to ruin it all so that no one can see what truly happened."
Nick laughed, and I wondered if that was what love was, making someone forget the pain that gnawed at them and would not stop.

//Nghi Vo, 2021, The Chosen and the Beautiful

Poll #21525 spēcīgas emocijas
Open to: All, results viewable to: All

vai spēcīgas emocijas tevi mudina rīkoties?

“Dear Frau V., your questions are unanswerable, because you want to know how to live. One lives as one can. There is no single, definite way… If that’s what you want, you had best join the Catholic Church, where they tell you what’s what.”

"Harry Potter and the Order of Phoenix" vispār varētu būt arī Marī Kondo žanra grāmata par to, kā risināt mājas kārtošanas jautājumu ar uguns palīdzību

vakar pēkšņi sapratu, ka man kaut kur laikam no bērnības pieaugušo sarunām nosēdies, ka braukt atvaļinājumā zvilnēt saulē pludmalē vai (vēl sliktāk!) pie baseina ir kaut kā teju vai nicināmi. tagad saprotu, ka, iespējams, tur liela daļa varētu būt bijis tāda "vīnogas skābas" sentimenta.

visi šie pieaugušie bija savu dzīvi pavadījuši apstākļos, kur atvaļinājumi nozīmēja došanos strādāt uz lauka, kur ikdiena bija drīzāk bēgšana no nabadzības elpas pakausī - kāds brīnums, ka jāatrod veids, kā vienkāršu vaļošanos definēt kā nepievilcīgu, nevis nepieejamu? ja teju vienīgais veids, kā nokļūt ārzemēs, ilgstoši ir bijis darba nolūkos vai vēlāk, finansiālajai situācijai drusku nostabilizējoties, - kaut kādos ļoti stingri saplānotos grupas braucienos, kur iespējami īsā laikā jāiespiež iespējami daudz kaut kādu "bagātinošu pieredžu", skaidrs, ka jebkas cits klasificējas kā izšķiests, nelietderīgi pavadīts laiks.

protams, ka man patīk ceļojumā apmeklēt, teiksim, muzejus, kaut kādas ~izglītojošas kultūrvietas, mērķtiecīgi izpētīt un uzzināt kaut ko par to teritoriju, uz kuru esmu aizbraukusi, pagaršot tieši vietējos ēdienus (ja var atrast vegāniskus, ha). tas ir tas, ko es parasti plānoju brīvdienu braucienos darīt. bet man tomēr patīk arī vienkārši bez plāna pastaigāties, jo sevišķi, ja var iziet vietējā dabā, un, izrādās, jā, arī vienkārši janvārī pagulēt saulē pie baseina ar grāmatu. es gribu mainīt to naratīvu, kurā ir kaut kāda brīvdienu aktivitāšu hierarhija, kurā turklāt "vienkārši atpūsties" nez kāpēc ir viszemākajā rangā.

kas ir "augstas darba spējas"?

in the words of John Maynard Keynes, “In the long run we are all dead.”

pēkšņi sapratu (un nolēmu, ka jāpapūlas pierakstīt), ka varbūt daļa no tās savādās sajūtas, kuru man grūti saprast un korekti aprakstīt, ir tāda kā atsvešinātības sajūta no laika ritējuma. es brīžiem jūtos teju nesaistīta ar savu dzīvi pirms kāda laika, brīžiem atkal kaut kas laika ziņā tāls liekas tik nesens un aktuāls

globālā saslimšana

man nesen bija tāds sapnis, kur es biju klāt, kad kādam konfiscēja viltotus it kā LV izdotus personu apliecinošus dokumentus - pasi, ID apliecību, dzimšanas apliecību. šie dokumenti bija sagatavoti ...Lēdijai Gagai. diemžēl jau pamostoties vairs neatcerējos, kāds bija viņai šajos viltotajos dokumentos piešķirtais vārds.

vai jūs zinājāt, ka Lembergs saslimis ar covid-19?

es vēl nesen draugu kompānijā apspriedu dažādus LV "īpašo" politiķu fenomenus, tostarp Lembergu, bet nezināju un sarunas gaitā neuzzināju par šo faktu. tas sarunai būtu bijis relevants. jūtos nedaudz pārsteigta.

labs, man tikko Čaka ielā kāds brīnumains onkuliņš vēsi uzmočīja virsū, griežoties pāri sabiedriskā joslai (šķiet - lai tiktu iekšā pagalmā). paldies sniega kalnam par maigu piezemēšanos, varbūt pat iztiksim bez baigajiem zilumiem.

gandrīz vai gribēju paskandalēties, bet bija jāsteidzas uz terapiju pārstrādāt šo traumu, haha (joks, protams, man pietiks citu problēmu vēl gadiem, līdz varēs sākt risināt sajūtas par mūsu autocentriskumu).

"omikrons" reāli izklausās pēc kaut kāda marvel komiksu ļaunīša