tikko nobindžojām heartstopper un man uznāca milzīgs atmiņu vilnis par to, kā es vidusskolā obsesīvi skatījos visas (nu tā, ka tiešām visas, ko varēju dabūt) iespējamās LGBT filmas, un cik drausmīgi bija tas neskaitāmas reizes atkārtotais nodevības trops, kur viens no viendzimuma attiecībās esošiem cilvēkiem pieviļ/back-stab-o otru, lai izvairītos no riskiem sev vai arī vienkārši internalizētās homofobijas dēļ - nu, vai arī vienkārši mirst kādu citu iemeslu dēļ

protams, ka pēdējos gados notiek daudz visādas huiņas, bet nu, sasodīts, ir tomēr arī būtiski uzlabojumi, realitāte ir dažā ziņā tomēr tik ļoti mainījusies uz labu pat manas dzīves laikā, un es tiešām esmu pateicīga par to

tagad kaut kā pēkšņi vēl daudz vairāk gribas atrast veidu, kā dzīvi baudīt, nevis teju 70% laika vienkārši izturēt