bet man visu dienu galvā griežas tas jautājums - "vai te ir siltais ūdens?".

"krievija ir valsts, kas eksportē vardarbību"

šonakt sapņoju, ka atrodu ceriņu laimīti, un nevaru izdomāt, ko ievēlēties, jo viss liekas tik bezjēdzīgi

"pilnīga norobežošanās no veseliem cilvēkiem"

great, esam dadzīvojušies tiktāl, ka es murgoju par karu un to, kā būtu tagad pēkšņi mēģināt evakuēties

There are the ghosts of who we used to be (..), and the exhaustion that comes with knowing that something will have to happen next, and then after that, and on and on until it's over.

// Nina LaCour, We Are Okay

I feel exhausted, a feeling of catching up, a feeling of something finding me. My heart is a thin thing, these days - shred of paper blown between the spaces in my ribs.

//Julia Armfield, Our Wives under the Sea

šodien es gribētu vienkārši visu dienu gulēt zem segas, klausoties, kā lietus sitas logā, kamēr Mango guļ man uz kājām un ik pa brīdim pienāk nolaizīt seju

tekstiņš tiem, kas video neredz

and I die and I die, discarding my skulls
crushed into powder and spun into bowls
made into mortar for plugging up holes
content to reform and to break again

everything spends out its day and then
its content will reform until it breaks again

"Would you tell me, please, which way I ought to go from here?"
"That depends a good deal on where you want to get to."
"I don't much care where –"
"Then it doesn't matter which way you go."

Lewis Carroll, Alice in Wonderland

man nepatīk (šis) nogurums

vai jums arī no šī karstuma sāp galva?

man riebjas Cido sulas jaunie korķīši

pie mājām paslīdēju slapjā zālē, brutāli atsitu roku pret betona uzbrauktuvi un nosļūcu pa nogāzi, bet nu neko, piemērots dienas noslēgums

jau kuro gadu saņemu no savas Skotijas UNI e-pastus par viņu praida pasākumiem, redzu mīlīgas ziņas soctīklos un domāju - nez, vai/kad vietējā alma mater saņemsies uz ko līdzīgu

man joprojām ir mentāli nelabi no šīs nakts murgiem, kuros tik interesanti simboliski var ielasīt... nu, daudz ko.

man šķiet, ka laikmetīgais cirks, kad ir pāra vai trupas izrāde ar akrobātiku, atstāj uz mani tik satricinošu iespaidu ne tikai to episko ķermenisko spēju un robežu vētīšanas dēļ, bet arī tādēļ, ka tas bieži vien tik lielā mērā ir par uzticēšanos - uzticēšanos sev, bet, vēl jo vairāk, uzticēšanos kādam citam. uzticēšanos, ka noķers, atbalstīs, pildīs vienošanos; uzticēšanos, no kuras bieži vien var būt atkarīga pat tava dzīvība, kamēr man ir grūti vai neiespējami uzticēties daudz vienkāršākās lietās. es to skatos un nespēju noticēt, ka tas ir iespējams, tik ļoti uzticēties.

kā tas ir iespējams?

"They always say, “If smoking did on the outside what it does on the inside everyone would quit.” I wonder if that is true for gentrification. If the human spirit was visible from the outside, if all our brokenness and sadness and pain was easily seen, could people be more empathetic? No, they’d just make everyone wear bags over their heads."

Nathan Monk, 2021, "All Saints Hotel and Cocktail Lounge"

- tu taču ej terapijā!
- ...
- bet tiešām ej?
- ..?
- nu, tu nefeiko? neej patiesībā katru nedēļu kaut kur citur.. uz spēļu zāli, piemēram?

šonakt murgoju, ka esmu pirmajā randiņā ar Staķi (kurš gan bija daudz jaunāks) un braucu ar viņu trolejbusā kopā ar (laikam jau) Staķa vecākiem, kuri man stāsta, cik neizdevīgi būs būt viņa draudzenei, kamēr viņš vēlīgi smaidīja un neko nekomentēja. kad izkāpām no trolejbusa, gaiss šķita nedabiski karsts, pamalē ieraudzīju kaut ko gailošu, kam neviens cits nepievērsa uzmanību, sapratu, ka tas ir vulkāna izvirdums vai komēta, kas tūliņ mūs skars, un ātri jāatrod veids, ka paslēpties no svelmes. aizskrēju prom un ielēcu kanālā.