melo m bija tik lieliski, ka es pat uz kādu stundu aizmirsu, ka man gribas vemt! tas bija superforši. viņi panāca, ka cilvēki pat iesaistās, un stīvajiem latvju bāleliņiem un tautumeitām tas, manuprāt, jau ir varens sasniegums - tie cilvēki pat dziedāja! awesome. un melo m puiši dejoja kaut kādu īru tautadsdeju/džīgu, taisīja piruetes ar saviem čelliem un pat spēlēja tos kā vijoles (nu, ok. tā darīja viens un tikai vienu reizi, bet still, bija iespaidīgi.)
un beigās viņi palaida kaut kādu spoguļbumbu, un pa visām sienām sāka slīdēt gaismiņas, un es sajutos kā kosmosā.
neilgi pēc tam koncerts beidzās, iegūtais prieks mazliet pačibēja un es izmisusi gulēju mīkstā krēslā, un ilgojos pēc teleporta uz mājām, bet still, tās pāris stundas bija vienkārši satriecoši. viņi stāstīja par to, ka peru ziemsvētkos cilvēki zīlē likteni (ekvivalents mūsu laimīšu liešanai) jūrascūciņu iekšās. how awesome is that?

un tad es gulēju daudzas, daudzas stundas

un sapņoju par to, kā es biju ar vilcienu atbraukusi uz kaut kādu nomaļu ciematiņu, kurš bija totāli piesnidzis, and i was hanging around in some kind of a shop or bar (kurā bija totāli tāda veco filmu noskaņa, tākā tie bāri, kur sēž visādi nošņurkuši, vientuļi ļaudis), un es zināju, ka kāds brauc prom, un es tākā negribēju iet pavadīt vai kautkātā, nezinu, apvainojusies biju or sth, bet tad, kad tam vilcienam, kas to cilvēku vestu prom, vajadzēja atiet, es izmetos laukā no tā veikaliņa, un man bija tāds ļoti mazs datōrs, un piegāju pie vilciena, bet neredzēju to, kam gribēju pamāt ardievas, un, kad vilciens sāka braukt, es to savu datōru noliku kkur zemē zaļā zālītē (kura nez kāpēc arī tur bija, kaut arī viss bija apsnidzis n stuff) un sāku skriet līdzi vilcienam, initially ar domu, cik ilgi es varēšu turēt līdz, bet galu galā noskrēju līdz pat nākamajai pieturai, kurā tas apstājās un sāka kāpt ārā dažādi ļaudis. nu lūk, un tad es uzskrēju virsū kailai ģimenei - māte, tēvs un divi dēli - viens lielāks, viens tāds vēl diezgan maziņš. tas mani tākā drusku izbrīnīja, bet, kas mani izbrīnīja vēl vairāk, bija tas, ka viņi sastājās aplī turpat uz perōna, ar vienu roku visi meta krustu, otru roku novietoja uz blakusstāvošā ģiemens locekļa ģenitālijām un sāka lūgt dievu! tas man salikās galīgi traki, jo viņu jaunākais dēls vēl bija tik mazs, ka to noteikti varēja uzskatīt par abuse, un es sāku lamāties uz viņiem vai kaut kā tā. kādu brīdi viņi laikam nelikās ne zinis, bet tad tā sieviete sagrāba bērnus un metās skriet prom, bet es tik aktīvi lamājos, laikam, ka vīrietis palika un es neatceros, ko mēs runājām, bet viņš man pateica, kā viņu sauc, un for some reason es sapratu, ka viņš nav no tās ģimenes nemaz patiesībā un teicu, ka viņam tagad jānāk ar mani, sagrābu aiz rokas un metos fiksi soļot atpakaļ uz to miestu, no kura biju atskrējusi. viņš bija pārmaiņus more than willing to follow un tāds domīgs, ka būtu jāiet atpakaļ, un es vius laiku skaidroju viņma, ka man nav nekādu neķītru nolūku attiecībā uz viņu (nebija arī, nesaprotu īstenībā, kāpēc bija tik svarīgi atvest viņu uz to miestu, ghaa), bet vienā brīdī, kad es viņam skaidroju, ka "you HAVE to come with me, dear" (un izklausījos kā kkāda mental institution medmāsa as i was saying that) viņš apstājās un tā sērīgi teica "you don't even know my name, do you?" un es atbildēju: "of course i do, albert .. alfred?" un tad es sāku šņukstēt un atvainoties un skaidrot, ka "you only said it once, and it was so noisy around", bet tas vīrietis šķita kaut kā pat priecīgs par šo manu kļūdu un es sapratu, ka tagad viņš nāks man līdzi, un tad es atcerējos to savu datōru, ko biju pametusi ceļmalā - bija jau satumsis un man pēkšņi kļuva bail, ka kāds to būs nozadzis - un es metos skriet tam pakaļ. izrādījās, ka tas draudzīgi gulēja turpat, kur nolikts. rādīju to tam vīrietim un stāstīju, cik forši, ka tam ir tāda pildspalva (tam sānā bija piestiprināta), kuru var izmantot ne tikai darbam ar datōru, bet arī kā parastu pildspalvu. viņš bija sajūsmā. šis sapnis bija foršs.

vēl man bija sapnis, kurā es dzīvoju kopā ar ritu, mums bija tāds dzīvoklis ar daudzām istabām, un mēs bijām reiz atnākušas mājās šausmīgi nogurušas un neaizslēgušas durvis iegāzušās gultās ar domu drusku atvilkt elpu - bija sanācis aizmigt, un, kad mēs pamodāmies, mums no pirmās telpas bija nozagtas mēbeles - vecais, apaļais galds, plaukti, kkādi krēsli. bet tikai mēbeles - nekas cits nebija paņemts, ne datōrs, ne kas. un tad mēs paranoīdi slēdzām ciet divas durvis ar četrām atslēgām, un es šausmīgi niknojos uz kādu, kas bija samainījis man taslēgas tā, ka man bija divas vienādas, un es nevarēju aizslēgt visas durvis. izrādījās, ka tam otram tad ar bij divas vienādas, tikai tās otras. hah. un tad mēs ar ritu šitā paranoīdi slēdzot ciet durvis sākām runāt, ka varbūt nemaz nav jāuztraucas, ka tagad mūs nāks aplaupīt - jo, ja būtu gribējis zagt kko vairāk, nekā mēbeles, gan jau, ka būtu nozagts jau tad, kamēr toreiz gulējām. i guess we came to a conclusion that it's not that dangerous.

un trešajā sapnī bija kaut kāda superīga pamesta vieta, pa kuru es blandījos un pēc tam mēģināju pārliecināt brāli, ka nevajag atmest cerību tikt iekšā "piramīdā" (kas bija obviously daļa no tās pamestās vietas) pēc dārgumiem. es pat biju sameklējusi kkādas divas piramīdas kartes uuuuun vēl tās atveidojumu daudzkrāsainā marshmellowmasā, kurā brutāli iekožoties demonstrēju brālim, kā mēs tiksim ar to galā. galvenā problēma bija tā, ka ne tikai kaut kādi apsargi sargā pašu to pamesto vietu, bet dārgumus apsargā bites, bet es jau biju izdomājusi, ka mums vajag tikai ļoti biezu apģērbu un tās dravinieku mices ar sietu, kas sargā no dzēlieniem. tajā sanī bija daudz slapstīgas skraidīšanas pa to objektu, izvairoties no apsargiem, tur bija pilošs ūdens un pelēks betōns un bedres, un zemes smarža un vēlme atrast vislabāko ceļu, lai brālis tiek pie dārgumiem. tas arī bija skaists sapnis.