vakar, ejot uz lekciju, parka formal gardens pēkšņi uzspīdēja spoža saule, un es caur jakas kabatu jutu, kā man acumirklī sasilst plauksta; tā, it kā būtu patiesība tas, ko zīmēju garlaikotos brīžos vidusskolā, kur saule apčamda cilvēkus un lietas ar staru rociņām

šonakt sapņoju, ka kopā ar ritu, noru, matīsu un vēl kādu veikalā iepirku pārtiku un vīnu par 130 latiem, un man bija grūti neizrādīt savu pārsteigumu, kad pie kases tāda summa tika deklarēta, bet pietika naudas kartē, lai samaksātu. rita aizgāja uz mašīnu kā šoferis, laikam piebraujt tuvāk ieejai, un visi pārējie viņai līdzi, un es paliku viena ar milzīgu kaudzi produktu, un tikai vienu somu. tur bija arī mani vecāki nez kāpēc, kuriem es teicu, ka šis nav forši un prasīju vai viņiem nav kāds maiss; viņi ļoti negribīgi palīdzēja man aiznest lietas uz mašīnu, kur visi draugi vienkārši sēdēja saulītē un smējās, un es teicu, ka būtu jau varējuši palīdzēt man lietas aiznest. tad es prasīju, vai varu dabūt baklažānu pīrādziņu, jo nora bija paņēmusi līdzi turziņu ar dažādiem pīrādziņiem, ko pirkām, un viņa teica, ka nē, nē, visi pīrādziņi ir apēsti, un tas baklažānu neesot bijis diez ko garšīgs, tāpēc to esot apēdis maziņais sunītis (laikam jau ar to atsaucoties uz manu suni)