tāda, kāda izvēlos no gultas, tāda arī devos uz mēģinājumu un sekojošo koncertu, tikai nomazgājusies un uzvilkusi kaut kādus pāris apģērba gabalus. galvā uz riņķi skanēja tādas frāzes kā a-mņe-fsjo-pofig un grr-grr-grr, kā rezultātā es neveicu pilnīgi nekādas piedienīgas sevis izskaistināšanas procedūras pirms koncerta kā, piemēram, matu mazgāšanu un žāvēšanu - pofig, grr, nav jau netīri, vienkārši dzīvojot pa mājām es viņus nežāvēju un tādēļ iegūstu nūģīgas biznesa sievietes paskatu, un kāda starpība arī, ja izskatos pēc nūģīgas biznesa sievietes, neviens tāpat uz mani īpaši neskatīsies, izņemot ģimeni un draugus, kas, lielākoties, ir redzējuši mani arī at my worst, piemēram, pēc plaušu karsoņa ar nedēļu nemazgātiem matiem, tērpušos vīriešu pidžamā. jutos nīgra par to, ka uz koncertu būs jāvelk melnas drēbes, kā vienmēr, kā uz sasodītām bērēm,grr, grr, pofig, apēdu pāris diļļu kātus un soļoju uz transportu, raugoties uz brīnišķo ārpasauli, dusmojoties, ka viss ir saplaucis un uzziedējis, un vajadzētu debīli smieties, skriet ar basām kājām un apošņāt katru puķīti, aptaustīt lapas, visam pieskarties, visu just, bet nē, man jāraksta kaut kādas akadēmiskas muļķības un vēl jāpārcieš šādas mocības, dodoties uz koncertu, kura dēļ visticamāk pēcpusdienā nevis sēdīšos pie datora, bet gan aizmigšu. tādas rūgtas domas pildīja manu prātu, kad es ieraudzīju vecu sievieti, kurai galvas vidū bija piesprausts kaut kas, kas atgādināja tieši un precīzi neko citu kā bebra ķepu. es pat laikam zinu tam pareizo vārdu - šinjons. bet nu, ļoti nekvalitatīvs un nepiemērots, jo, kā jau teicu, izskatījās nevis pēc matiem, bet pēc trofejas no nomedīta zvēra, un krāsas ziņā nepavisam nesaskanēja ar sievietes pilnīgi sirmajiem, plānai pūkai līdzīgajiem atlikušajiem matiem. man kļuva ārkārtīgi jautri, es sāku smaidīt un, kad sieviete bija man aiz muguras, arī pie sevis iesmējos, un sapratu, ka visas tās nīgrās domas taču ir pilnīgi nevajadzīgas, iegāju rimi un nopirku sev zemenes, un gluži kā apstiprinot, ka tā bija pareizi, autobuss pienāca tieši tai mirklī, kad es biju atnākusi līdz pieturai. zemenes aapēdu, ejot pa ielu un braucot autobusā. un vienalga, ka sintētiskas, garšīgi tik un tā, un tagad varu teikt - status normal: sajūsma