ā, kad jau esmu atcerējusies:
šonakt sapnī biju kaut kur tādos laukos, kur auga supermilzīgas sēnes visādas, un staigāju tur kopā ar gendalfu, kuram es visu laiku uzbāzīgi prasīju, kuras no tām visām var ēst, jo man nenormāli gribējās cept sēni tā, kā uzdurot uz iesma, ko groza virs uguns, cep cūkas utt, bet viņš nezināja. vēl es gribēju nofotogrāfēties pie par mani divreiz garākas mušmires, bet nebija līdzi nekā, ar ko bildēt. un tajos laukos mēs nonācām pēc kaut kādas ļoti episkas mašīnu pakaļdzīšanās pilsētā, un tad tajā lauku mežā es izsekoju divus no mūsu biedriem, kas kaut kur atrada sarkangalvīti (kas bija apmēram četrgadīga meitene ar rozā apenēm uz galvas) un gribēja aizlavīties vieni paši uz kkādu māju tai mežā, bet es, viņus izsekojot, arī šai mājā nonācu, tur bija viena pilnīgi tumša telpa, kurā, izrādās, bija tāds kā tuksnesis ar bedrēm smiltīs, kuras pletās lielākas, un apkārt lidinājās večuks uz lielas spāres, un dažkārt ķēra cilvēkus, lai viņi tajās bedrēs neiekrīt. vēl viens no tiem diviem mūsējiem laikam juka prātā mazliet, jo ik pa brīdi kaut ko pusnesakarīgi sev zem deguna murmināja, visu laiku atkārtojot tādas frāzes kā 'bet man taču ir taisnība, vai ne, man taču ir taisnība' utml. es gribēju tajā mājā nozagt zāles, ja nu kas atgadās, bet tomēr nepaņēmu un, izejot no tās, sapratu, ka es nemācēšu atrast pa mežu atpakaļ ceļu pie gendalfa un pārējiem