[2:47:58] Matīss Baķis: tev ir srsly fucked up sapņi
[2:48:03] Matīss Baķis: ^^
[2:48:17] Matīss Baķis: ok es eju
[2:48:19] Matīss Baķis: citadāk pārvārīsies piens
[2:48:25] Matīss Baķis: Tu esi pārak inrteresanta
[2:48:27] raiņa iedomu draudzene: lol
[2:48:44] Matīss Baķis: māsa pamodās, viņai vajag siltu pienu
[2:48:47] Matīss Baķis: :D

vispār tas sapnis bija lielisks ar to, ka sākumā tā spēle man likās nenormāli interesanta, es tur ar pamazām augošu adrenalīnu slēdzu vaļā kkādas durvis un vislaik savācu līdzi atslēgas, ja nu gadījumā tās ir durvis, kas aizcērtas, un domāju - es tikai paskatīšos, kas tālāk, un tad iešu rakstīt b.darbu, un tad es ieraudzīju stratēģiski novietotu metāla krāsns kruķi, un sapratu, ka this is it, ja es šo paņemšu, būs cīņas, palūrēju ap stūri, un tur tiešām bija tie monstri, un es tā nospriedu - nē, nav laika, jāiet apakaļ, iztraucos pa visām durvīm, ko biju atslēgusi, vienas bija pārveidojušās, tur bija milzīgs sudraba rokturis manu acu augstumā, ko bija ļoti grūti nospiest, bet aiz tā bija pagalms, kurā radomly novietoti žoga fragmenti, veidojot tādu kā labirintu. mēģināju ieiet telefōnā tai spēles aplikācijā un viņu izslēgt, bet nekas nesanāca, un man bija tāds fuck-fukc-fuck moments, kad es sapratu, ka tur tajā pagalmā arī kaut kas ir, un nav nemaz droši tur bakstīties pa to telefōnu, un man palika nenormāli bail, ka es to telefōnu varētu pazaudēt (nu, piemēram, ja sākas cīņa, un man to izsit no rokām) un nekad netikt ārā no spēles. tad no kaut kāda mājas stūra izskrēja kkāda maza meitenīte (nosacīti. es to tā saucu, jo labāks vārds nenāk prātā, bet viņa nebija diez ko cilvēciska, vairāk kā tāda bērnu gumijas lelle) un sagrāba mani aiz rokas, un teica, come, you idiot, it's not safe here! un ievilka mani atpakaļ tajā mājā, kur es zināju, ka ir tie briesmoņi, un es viņai teicu - how the hell do i get out of this game, i need to get out RIGHT NOW! get me out! bet viņa tikai vilka mani dziļāk tai mājā un augšā pa kaut kādām kāpnēm, un tad tur sāka parādīties arī tie monstri un mums bija jātiek viņiem garām, lai kāptu augstāk, bet es nespēju iet, un teicu tai meitenītei - but i don't have a weapon, bet viņa vnk lika man rāpties augšā pa tām kāpnēm pa vidu, karājoties aiz rokām, un kad es tur tā karājos, tad ļoti tuvu es redzēju to zombijmonstru ar aizšūtajām acīm, kas izskatījās pēc AP, es atmuguriski nolēcu uz kaut kāda kāpņu laukumiņa, bet tur nebija, kur skriet, un ap zombijs tuvojās, un tad no nez kurienes iznira tāds reāli pretīgs balts (nevis bāls, bet tiešām balts) vīrietis ar tādu kā notecējuša vaska ādu, klāts ar caurspīdīgām gļotām, un nostājās man ļoti tuvu, ar savu ķermeni aizsedzot ceļu AP, un tad es ieraudzīju durvis un kopā ar meitenīti skrēju uz turieni, es domāju, tās mani izvedīs ārā no spēles, bet nē, tur bija vienkārši terase, un tad es vnk domāju, nu nē, man jātiek pie b.darba, un izmantoju bērnības īpašo pamošanās metōdi, ko izmantoju, kad sapņos palika pārāk baisi, kad mēģina atvērt acis plašāk un plašāk, lai gan viņas it kā jau ir vaļā un ir sajūta, ka viņas tā varētu izplēst no dobumiem, un tas nostrādāja, es pamodos. tad kādu brīdi blenzu griestos un domāju, ka šī neizbēgamā spēle, ko es sapņoju, drošvien simbolizē nespēju izbēgt no b.darba. nekur jau nesprukšu. ir jāraksta, bļe. jāraksta, jāraksta.