man patīk taisīt dāvanas. man tikai bail, ja nu atkal kaut ko procesā salaižu dēlī un nemāku izlabot. ja nu epoksīdlīme vai kāda cita sastāvdaļa mani ienīst. bet nu pagaidām izskatās, ka viss rit savu gaitu, plus, vēl ir rītvakars.

un tas jau izskatās vairāk kā puspabeigts.
rīt varētu pietikt arī ar kādām divām stundām, manuprāt.

bet tas, kas mani mazliet uztrauc, ir doma, ka man acīmredzami oskara dāvana būs jāstiepj līdzi uz fakultāti otrdien. un, nu, kā lai to pasaka, tā ir visai, mm, paliela izmēros. es tiešām ceru, ka pirms tā teātra būs gana daudz laika, lai oskars varētu to iestiept mājās, jo, seriously, tā galīgi nav ērta nēsāšanai apkārt.

vēl es domāju par to, cik harmōniski jūtos pēdējā neilgajā laikā. tik patīkami, manī mājo miers. lai tas aug liels un stiprs, es vēlos, lai tā ir. ja es zinātu, ko tam vajadzētu dot ēst, dotu. bet tā kā es nezinu, mēģināšu turpināt uz prekšu kā līdz šim, jo, šķiet, ka pagaidām tas strādā.

kas man gan īpaši nepatīk ir tas, ka māmiņa savas ziņkārības apmierināšanai un kontrōles spējas afišēšanai mēģina man agresīvi norādīt uz to, ka esmu no viņas finansiāli atkarīga un tāpēc, lūk, pakļauta. un tāpēc man viņai būtu jāstāsta, lūk, ko es darīšu ar to un to un vispār, puslīdz viss, ko viņa grib zināt. te būtu daudz ko teikt un par ko pukoties, bet minēšu tikai to, ka patiesībā jau viņai nav taisnība.
es neesmu no viņas finansiāli atkarīga.
finansiāli atkarīga es esmu no tēva. tieši tāpat kā mamma pati.
labi gan, ka viņš nelien man sejā ar savu garo degunu.