dažreiz mani pašu pārsteidz, kā tas nākas, ka tāds ļoti plašu ideju spektru (ieskaitot tādas, kas it kā ir pretrunā viena ar otru) akceptējošs, it kā optimistisks un, iespējams, naivs, un pilnīgi noteikti zināmā mērā mūžīgajam bērnam līdzīgs cilvēks kā es var neticēt tik daudzām lietām, kas šim piestāvētu. piemēram, visādām tur mīlestībām-no-pirmā-skatiena vai pat mīlestībām-pēc-pazīšanās-nedēļas-garumā, ONE true love vispār, pēcnāves dzīvei, dievam, dvēseles radniecībai, liktenim, nirvānai

citplanētiešiem gan es ticu, jo būtu nenormāli augstprātīgi iedomāties, ka mēs te esam tik šausmīgi unikāli, visums taču ir fucking huge, gan jau, ka tur mētājas neskaitāmas dažādas dzīvības formas

šodien briest jauka diena ar papuasu tēlniecību un latviešu kino ģimenes lokā