īstenībā tā vienmēr ir bijis, ka ar grāmatām parādās kaut kāda tāda manis daļa, kam piemīt tieksme uz zināmu apsēstību. nu, piemēram, lasīt prakstiski neapstājoties, kamēr izlasītas visas sērijas grāmatas utml. un tas kļūst izteiktāk ar vecumu. (piemēram, kad man bija 11 un es izlasīju pirmo hariju poteru, es nedīžājos kā kumeļš pavasarī, izmisīgi gaidot nākamo grāmatu - es vienkārši gaidīju, un tas, kad īsti viņa iznāks, mani diez ko nesatrauca.) iespējams, tieši tāpēc mani tik ļoti tracina tas, ka jāgaida, kamēr iznāks the doors of stone: man nepatīk nepabeigti stāsti, ja es zinu, ka principā tiem ir turpinājums - droši vien arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc es neaizraujos ar seriāliem

labi, ka es vismaz lasu puslīdz normālā ātrumā, kādas 100 lpp stundā
labi, ka es nekļūstu apsēsta ar cilvēkiem