man šobrīd gribētos tā tikai drusciņ parunāties, es pat īsti nezinu, ar ko; ar kādu, kas šo saprot

pastāstīt, kā es gāju pa ielu, un man uznāca maza, bet ārkārtīgi spēcīga iedvesma, apmēram kā priežu pavasara dzinumu smarža
un cik ļoti es ceru, ka tuvākajā laikā izdosies pabeigt, jo tas, kas tur no ielas atnāca man līdzi mājās, tas jūtas tik daudzsološi, tas jūtas kā klusām pačukstēts solījums man, tāds mazs un līdz galam nesadzirdēts, bet tāds, kam nevar nenoticēt, pat ja nezini, kas tad tas ir, kam tu tici

man arī ļoti gribas sačukstēties, es nemaz neatceros, kad pēdējo reizi esmu ar kādu runājusi čukstus
tā kā runā, piemēram, gultā ar kādu, kas guļ blakus, kad kaut kur tuvumā ir vēl citi, kurus negribas pamodināt

atceros pēdējās pāris reizes, kad kāds man te ir gulējis blakus, cik gan dažādi, bet vienmēr ar atsevišķām segām, viss kā pienākas
neatceros pēdējo reizi, kad būtu gulējusi ar kādu apkampusies
iespējams, vasarā, laivu braucienā tā pa pusei, un tas jau diez vai skaitās

cik savādi plūst domas, re kā no "mākslinieciskiem prātojumiem" var nonākt līdz kaut kam tik ārkārtīgi pragmatiskam