es jutos tik bezgala vīlusies, kad uzzināju, ka nebūs jāprezentē. man šķiet, mana sajūsma prezentācijā vienmēr ir tas, kas man patīk vislabāk tādos darbos, es runāju par to, ko esmu uzzinājusi, un pati sajūsminos par to, ka es tiešām esmu kaut ko uzzinājusi un kaut ko stāstu, un tas aiziet tādā spirālē uz augšu, uz augšu, uz augšu, un man ir tāda sajūta, ka man sāk spīdēt acis kā mežonīgam zvēram. pēc prezentācijām es pati sev vienmēr liekos kompetentāka nekā tikai pēc darba (esejas, referāta, kursadarba, lauka darba ziņojuma, anything, you name it) uzrakstīšanas. un man liekas, ka vienmēr taču ir interesantāk paklausīties, nekā lasīt. tas ir, es zinu, ka stāstu droši vien interesantāk, aizraujošāk, nekā rakstu, tas tāpat kā ar dzejoļiem, varbūt viņi patiesībā ir galīgi tizli, es jau nezinu, bet es zinu, ka lasu es viņus smuki. es jau bērnībā, pirms vēl kaut ko vispār sapratu par šīm lietām, visu laiku tiku sūtīta uz daiļlasīšanas konkursiem un visu laiku dabūju godalgotas vietas, līdz beidzās sākumskola un RV1.ģ savus audzēkņus uz tādām muļķībām nesūta, pat ja konkursi tāda vecuma bērniem pastāv.
protams, es mēdzu darbu prezentācijās runāt brīžiem mazmazliet stostīgi un vicināties ar rokām, bet kaut kādā mērā es zinu, ka tā ir puslīdz apzināta daļa no priekšnesuma, tas ir dabiski, tas ļauj klausīties un ticēt, ka es esmu īsts cilvēks un to tiešām stāstu šeit un tagad.

man patīk šeit un tagad. tāpēc man daudz labāk patīk skype, nekā garu vēstuļu rakstīšana.