aizbraucu tomēr uz ogri, un tur bija viens no tiem maģiskajiem momentiem, kuros es pati esmu par sevi apkārtējā kontekstā patiesi sajūsmā, es izgāju cauri kaut kādam tunelim, un tur man bija jāgaida, kad Lauma zvanīs, lai pateiktu, kur jādodas tālāk. aiz tuneļa bija tāda kā aleja, kurā bija sakarināti ziemsvētku rotājumi priecīgās un košās krāsās, visapkārt tumšs, es klausījos mūziku austiņās, mazliet dejoju un pūtu burbuļus, un jutos vienkārši lieliski, tā, it kā tā būtu īstā vieta, kur būt, un īstā lieta, ko darīt.

pēc tam pēc mierīgas ballēšanās gulēju kā zīdainis šūpulītī (tādā pseidō guļamtīklā, kurā nevar izstiepties, bet var ļoti ērti gulēt embrija pōzā), apkampusi prāgas kapsētu. no rīta mani uz rīgu atveda Laumas vecāki, un es gāju no trolejbusa mājās, klausoties skumju vijoļu mūziku un domāju, ka klases pasākumā droši vien jutīšos nožēlojami, bet tas nekas.