šonakt vispār bija ļoti episks sapnis, man bija paredzētas kāzas, un valdis muktupāvels man no kaut kādiem rentgeniem diagnosticēja vēzi divās vietās - kreisajā krūtī (varu derēt, tikai tāpēc, ka tur dziļumā apakšā tā sāpe) un labajā kājā zem ceļgala (jā, es zinu, ka tas tā nestrādā). galvenais, ka viņam pietika ar to rentgenu un viss bija skaidrs. tā nu es pieņēmu, ka tagad nu viss, jāmirst nost. braucu kaut kādā sabiedriskajā transportā tajā savā kāzu kleitā precēties, turpat tai tranportā kaut kāda sieviete man rādīja interaktīvu LV karti, un tādējādi mācīja, kas man tajās kāzās būs jāsaka. es visu laiku jutos šausmīgi nokaunējusies, iespējams tāpēc, ka manu līgavaini sauca edvarts, eduards vai edvards un man likās, ka visi tajā transportā domā, ka es esmu traka un apsēsta ar twilight. kāzas gatavojās kaut kur rīgas nomalē uz kaut kāda kalna, es zināju, ka mans līgavainis man kā kāzu dāvanu gatavo kaut kādas ragavas (ko viņš pats gan sauca par sniegadēļu tandēmu), uz kurām stāvot un braucot lejā no tā kalna mums arī būs jāprecas. izkāpu no transporta, satiku matīsu pelēkā uzvalkā ar pavisam izspūrušu bārdu, un viņš man iedeva šausmīgi garšīgu pīrāgbulku, kā aizlocīto picu tikai kantainu. tad šito ēzdama satiku to līgavaini, un sarunā tā neuzkrītoši iepinu faktu, ka es tikko uzzināju, ka man ir vēzis, apmēram kā, jā, es arī uztraucos par tām kāzām, es tevi ļoti mīlu, man ir vēzis un es nomiršu, kur mums tagad tālāk jādodas kāzu ietvaros? tad viņš palika ļoti bēdīgs (starp citu, interesanti un jocīgu, ka mans līgavainis edvarts/eduards/edvards izskatījās mazliet līdzīgs iļjam krūmiņam XD) un gandrīz sāka raudāt, un tad man arī tā pārliecība, ka tas taču ir ok, ka es drīz nomiršu, tā kā drusku sašķobījās, un es sāku tam līgavainim skaidrot, ka tā lieta kājā varētu būt vienkārši kaut kāds sarētojums, jo man tur bijušas traumas, un tad jau to krūti varbūt var izoperēt, ka jāaiziet vēlreiz pie muktupāvela vai arī pie īsta onkolōga un jāpalūdz, lai viņš actually paņem šūnu paraugus. un tad laikam kāds no viesiem sāka stāstīt, kā pa ceļam nākot pa ģertrūdes ielu ir redzējis tādu laikam fotōstudiju vai modes salōnu golden, kas izskatījusies interesanta un ko vajadzētu iečekot, un es šausmīgi sasmējos, jo tas cilvēks bija kaut kāds totāls homofōbs

tad man šķiet es pamodos