iedomāju tādu domu - žēl, ka dziedambiedrs nav students, varētu ar aizbildinājumu "nopirku divas biļetes, bet izrādījās, ka plānotais kompanjōns izrādi jau redzējis" jautāt, vai negrib uz teātri, bet uzreiz arī sapratu, who am i kidding, es nemūžam nejautātu, es gandrīz zinu, mums nav nekā kopīga, izņemot briļļu valkāšanu, un tas, ļoti iespējams, būtu neērti un mokoši, ja gadītos šitāds notikums. lai gan man ir tāda ļoti ziņkārība tomēr, jo vispār šis eksemplārs ir, teiksim tā, neparasts manā pazīstamo vīriešu lokā (lai gan pats jau īsti 'pazīstamo' lokā neiekļaujas), jo viņš virspusēji liekas tāds ļoti .. nu, kādam stereōtipiski būtu jābūt 'normālam' vīrietim, kādi pārsvarā man pazīstamie puiši nav, jo viņiem vai nu patīk puiši vai runāt par attiecībām vai visa pastāvošā bezjēdzīgumu un pašu bezpalīdzību, vai viņi auklē savas mātes zīdaiņus, vai ložņā pa kanalizāciju un krāj vecas, šizīgas mantas. viņš runā gandrīz tikai par teholōģijām, vienīgais man zināmais fakts, kas viņu pavisam noteikti atšķir no neeksistējošā vidējā lv puiša ir tas, ka viņš dzied ansamblī, kas nu nav tā kā tāda ļoti stereōtipiski vīrietīga lieta. un man vienkārši gribētos stereōtipisko tēlu pārvērst kaut kādā reālā būtnē, jo šobrīd, es apzinos, ir tā, ka mans prāts aizpilda tukšos laukus ar kaut kādu generic 'normālais vīrietis' masu, un tas ir riebīgi idejiskā līmenī (jo nonivelē persōnību, kas tur kaut kur noteikti ir) un vispār garlaicīgi arī. un it kā jau nav svarīgi, bet man mazliet derdzas domāt tādās ļoti plakanās, neinteresantās kategōrijās par cilvēkiem, ar kuriem ir kaut kāda puslīdz regulāra saskarsme. par dziedambiedrenēm vismaz kaut ko es tādu pa bišķītim zinu, kas viņas lielākoties diferencē no divdimensiju tēla, viena ir prokurōrs, kas ir episki, un arī ārkārtīgi pievilcīga (ha, es jau zinu, tā varbūt nav pietiekami diferencējoša pazīme), viena ir vēl tikko sākusi vidusskolu un ar supergariem matiem un vispār tāda patīkami quirky, vienai ir bērns un viņa mācās par kosmetolōgu un masieri, un viņai ir tāda seja, kādu es vairākkārt esmu redzējusi jaunām sievietēm ar bērniem, kas nav īpaši panākumiem bagātas un kam dzīvē nav ļoti viegli, bet kuras tomēr ar visu tiek galā, un tā tālāk, un tā tālāk, varētu par visām, tad vēl ir tie puiši, kurus es nekad mēģinājumos neredzu, jo trešdienās netieku, tā ka tie neskaitās, nu, un tad ir dziedambiedrs, par kuru es neko jēdzīgu diferencējošu nezinu. ja nu viņam, piemēram, patīk griezt papīra sniegpārsliņas? katrā ziņā, visdrīzāk es šādas lietas neuzzināšu. kaut kā tā mazliet žēl.