kamēr es klausījos mūziku un brīžiem dziedāju līdzi, telefōns pats piezvanīja manam tētim (man ir lielas aizdomas, ka bija iejaukti mani mājdzīvnieki, kuru bradāšana pa šito bakstekrānu noteikti ne to vien var panākt)
labi, ka tētim, nevis mājas pārvaldniekam, karlīnes kaimiņam, accenta virtuves meistariem vai mārim brantam.
jo, lai gan es dziedu diezgan labi, esmu pārliecināta, ka šāda veida zvani ir visai netradicionāli, jo sevišķi, ja zvanītājs par to nezina.
šis ir apmēram tik smieklīgi, kā toreiz, kad es nakts vidū attapos, ka esmu pie ļoti klusas mūzikas un atvērta loga skaļi iedziedājusies vienu vienīgi frāzi dziesmā - love meeeeeeeeeeeeee, love meeeeeeeeee!!!.
es gan zinu, ka pati būtu sajūsmā, ja kādreiz gadītos nonākt šāda veida situācijai nejauša novērotāja lomā.
līdzīgi kā tad, kad es reiz stāvēju un jūsmoju pie savas iepriekšējās dzīvesvietas mājas ārpusē, un nedabiski ilgi negāju mājās, jo varēja dzirdēt, ka trešajā stāvā cilvēks krāc.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on November 1st, 2011 at 02:44 pm
kāpēc man patīk salokāmie telefōni