kad šovakar kāpu ārā no mikriņa, tas trakais šoferis, kurš gandrīz vienmēr mēģina ar kādu sarunāties ļoti familiārā formā, pat tad, ja acīmredzami nav pazīstams ar šo cilvēku
teica man

čau, čau, maziņā

man bija ļoti smieklīgi

pēc tam es ļoti nogurusi ielīdu pagulēt (tagad pēc 4h esmu svaiga kā gurķītis) un sapņoju, ka piedalos kaut kādu cilvēku glābšanas/aprūpes (jo pārsvarā cilvēki bija veci vai invalīdi) darbā kopā ar traku meiteni, kura ir mana (laikam..?) bff, no sākuma mēs par tiem cilvēkiem rūpējamies, bet tad viņai aiziet ciet širmis un viņa sāk pati tos ļaudis vienā vai otrā veidā nogalināt, piemēram, izgāžot pār vienu guļošu sievieti milzīgu verdoša ūdens katlu vai atņemot viņiem skābekļa padeves sistēmu. blakus telpā ir trakās bff tēvs, kurš laikam vada to aprūpes centru, bet viņam pohuj. beigās ir palikusi vairs tikai viena paciente, ko tā meitene nošpricē ar kaut kādu man nezināmu nāvesšķidrumu un tad saka,
nu, tagad mēs

un es saprotu, ka šis viss ir bijis tikai, lai orķestrētu mūsu grupveida pašnāvību, un es neatceros, ka būtu tam piekritusi. es viņai saku - jā,jā,tūliņ, un ieslēdzos tualetē, un domāju, nu bet bāc, taisni tagad man tā kā vajadzētu drusku padzīvot, tad es mēģinu viņai tā neuzkrītoši pateikt, ka, nu, varbūt citreiz, bet viņa ir viltīga un caur durvju spraugu man veikli iedur pakrūtē šļirci ar nāvesšķidrumu
tad iešļircina pati sev un steidzīgi sāk man kaut ko stāstīt svešā valodā
un es saprotu, ka viņa citē kaut kādas romantiskas filmas mīlas ainu (nu, i guess smth a la romeō un džuljeta, that's why we must die) un man ir tāds argh, facepalm, mums nebija jāmirst, lai tu varētu šo teikt

es kliedzu uz viņas blakustelpā esošo tēvu, lai tūliņ zvana manam tēvam, jo man vajag vecākiem vēl pirms nāves pateikt, ka es viņus mīlu, bet tas vīrietis tikai smejas un saka, ka es nemiršu. viss gar acīm sāk migloties un es, turoties pie sienas, iesteberēju kaut kādā savā istabā, kad tur ir, atrodu savu telefōnu, mēģinu uzspiest tēta numuru un pamostos