spēlēt galda spēles ir sasodīti brīnišķīgi, bet to es jau zināju sen.
šodien savukārt iedomājos, cik superīgi būs kādreiz, kad man būs tie vismaz trīs bērni sasnieguši kaut kādu domātspējīgu vecumu, un mēs visi kopā vakaros nevis skatīsimies tv, bet spēlēsim spēles un attīstīsim/uzturēsim radošu, možu un apmierinātu garu.
es skatos nākotnē ar ļoti, ļoti optimistisku noskaņu.
esmu piefiksējusi, ka patiesībā tā ir vienmēr, pat vissūdīgākajos laikos (un tādi šobrīd nav, šobrīd man tik daudz kas patīk!) ir kaut kādas lietas, kuras es kaut kur uz priekšu, tuvāk vai tālāk (jo sūdīgāk jūtos, jo tālāk) nākotnē redzu. man tas šķiet no vienas puses brīnišķīgi, no otras ļoti biedējoši, jo tad es iedomājos, ka tad, kad tā nākotnes būs pienākusi, uz ko tad es raudzīšos, ja jutīšos skumja, bezcerīga, bezspēcīga un tamlīdzīgi?
then again, plāns dziļās vecumdienās lietot narkōtikas (jo tad vairs nav ko zaudēt un pat, ja netīšām nomirst vai mani ieliek cietumā, nav liela bēda) droši vien būs viena no 'aktuālajām' nākotnes lietām arī ļoti, ļoti tālu.
lai gan tas nav ne uz pusi tik motivējoši kā galda spēļu spēlēšana ar bērniem un partneri. es laikam esmu vecmodīga, bet tas ir lieliski.