neilgi pirms devos mājup, sāku izmantot iztēli un sabijos, vai tikai kaķīši nebūs noindējušies ar veco gaļu (nu. nosacīti vecu. glabāta ledusskapī, bet tomēr jau ilgāk par nedēļu), kuru biju plānojusi mest ārā, bet tad sapratu, ka ir beigusies kaķu barība, un tā kā gāju ārā no mājas uz ne tik drīzu atgriešanos, negribējās zvēriņus mocīt, bet vienīgā lieta, izņemot suņu barību (kas ļoti garšo kanēlim, bet magone to gan īsti neēd), ko viņiem līdz nenoteiktam nakts laikam teorētiski varēju piedāvāt, bija šī vecā gaļa, jo banānus, kivi, visādas mērces, kuskusu (laikam. vispār neesmu pārbaudījusi), suši lapas, konservētas pupiņas un vēl dažas tamlīdzīgas lietas viņi neēd, tad izlēmu riskēt. noliku gaļu un skatījos, kanēlis atzina par labu esam, un es, mierinot sevi ar mammas bārstīto gudrību, ka kaķi saprot, kas labs un kas ne, un ēd tikai ēdamas lietas, ņēmu suni un devos ārā no mājas. bet, protams, pirms atgriešanās sāku lietot iztēli, rezulātā satrūkos.
bet nē, atgriezos mājās, kaķi apēduši trešdaļu no tā gandrīz puskilograma (laikam) kas tur bija, dzīvi un veseli skrien pretī. gaļu izmetu, kaķiem iebēru ārpus mājas esot iegūto kaķu barību.

vēl man ir izdevies kaut ko uzskrāpēt/uzplēst, kas man bijis uz pieres, un tagad man ir tāda maza, sarkana apaļa, err, krevelīga lieta pašā pieres vidū. jūtos gandrīz kā precēta indiešu dāma, lai gan zinu, ka viņām to sarkano punktu liek tuvāk virsdegunei, starp uzacīm, tātad, zemāk.