nezinu, kāpēc tā ir, bet vislielākā vēlme iet gulēt man bieži vien uznāk tieši kādu stundu vai divas pēc piecelšanās. varbūt tas vienkārši ir pietiekams laiks, lai kaut ko padarītu un saprastu, ka nav tik interesanti/vienkārši kā tad, kad biji aizmidzis. pēc četrdesmit minūtēm jādodas ar ģimeni uz kaut kādu es-patiešām-nezinu-kā prezentāciju, kur, toties, solīja par brīvu dot ēst, protams, ka šādu iespēju mēs nelaižam garām. ir skaidrs, ka prezentācija nozīmē, ka mums līdz ar vēl daudziem cilvēkiem kaut ko mēģinās pārdot - varbūt katlus par simt septiņdesmit latiem gabalā, varbūt ceļojumus uz ēģipti ar piecdesmit procentu atlaidi, varbūt kaut kādus saliekamus vingrošanas rīkus vai mazākās sulu spiedes pasaulē, velns viņu zina, bet mēs, ō, mēs spītīgi turēsimies pretī un tikai ēdīsim un dzersim to, ko dos par brīvu. tētim par šo pasākumu kaut kādas trīs reizes zvanīja! laikam jau ļoti gribas, lai kaut ko nopērk. ak jā, piemirsu, galvenā doma visā šajā ir kruīzu izloze. esmu pārliecināta, ka, ja neko nenopirksim, neko nelaimēsim. bet vienmēr var saglabāt cerību, ka viņi tomēr ir godīgi (ha!) un izlozē starp visiem rijīgajiem dalībniekiem, un varbūt mēs vinnēsim kruīzu pa vidusjūru divām persōnām vai arī kruīzu uz kādu tuvīnu ziemeļvalsti, piemēram, igauniju. lai gan es visvairāk priecātos par kruīzu pa ziemeļu ledus okeānu ar galamērķi, piemēram, kaut kur arktikā un pieturu islandē. zinu gan, ka šādus laikam neorganizē, jo uz klāja nevar sabāzt tik daudz cilvēku, kad viņi ir ģērbušies kažokos. līdz ar to, mazāk biļešu, mazāk ienākumu utt.
nujā, bet galvenā domājamā doma man bija, vai nosnausties vēl kādu stundas ceturksni, pirms dodos uz šo izvirtību. laikam, ka tā ir laba doma, hah.