pēdējā laikā man ir tāds jocīgs, es nezinu, kā to sauc, paradokss vai kas, bet ir tā - man ļoti gribas vienkāršu fizisku cilvēkkontaktu, kaut kādas plecu un roku saskaršanās, apkampienus, kaut kādas tādas lietas, taču pārsvarā tad, kad ir kaut kādas reālas iespējas un gadījumi, nu tur, ciemos draugi, piemēram, tad ja kaut kas tā it kā notiek, es atkal gribu rauties projām vai arī jūtos kā tukša čaula un kaut kur citur, vai arī kā vienkārši blankly blenzt pretī un būt unresponsive kā kaut kāds deer in a spotlight. ar dzīvniekiem gan šādu problēmu nav.


atceros, kā EE par vērdiņu vienai nodaļai tajā citātlietā, ko liek pirms teksta, man šķiet, tam bija īpašs nosaukums, bet šobrīd neatceros, tas citāts, es to ieliku galvenē (jā! es zinu, kā latviski ir header! woo-hoo!) un iekrāsoju pelēkā krāsā, lai nebūtu vēl vairāk par lielu word count (man gan tāpat bija pārāk daudz par daudz, tāpēc es vietām manuāli pārveidoju vārdus, kas atdalīti ar komatiem, par vienu vārdu - saliekot visu to kopā bez atstarpēm, un tad ap to komatu vienkārši mazliet palielinot atstarpi starp characters - izdrukātajā tekstā izskatās normāli, bet wōrds to uztver visu par vienu vārdu, jāā, es mazliet apkrāpu ib vērtētājus, HA!), nujā, lūk, tātad, tur es liku Ronalda Brieža citātu, šķietami atceros kā tagad, lai gan nav pa rokai grāmatiņas, kur apskatīties (man šķiet, kādam aizdevu un vēl joprojām neesmu dabūjusi atpakaļ) tāpēc varbūt nesanāk gluži precīzs citāts, bet tas bija apmēram šāds - "ko gan tāds bezrokains akmens klucis/var saprast no mīlestības"

tas ir ļoti labs citāts, es to bieži atceros un domāju daudzas lielas un nopietnas domas