bija tā, agrā rītā prom devās viesi, tad es vēl mazliet pamocījos ar joprojām aizlikto degunu, šņaukājos, šņaukājos un nevarēju vairs gulēt, tāpēc saliku plauktos šurpatnestās grāmatas. es nekad laikam nebiju izjutusi tādu organizācijas vēlmi, tas ir, pirmo reizi liku grāmatas plauktos nevis vienkārši tādā secībā, kā gadās pie rokas vai arī pēc izmēra (lai gan tam arī bija nozīme), bet ar kaut kādu iepriekšizdomātu lōģiku. lai gan iepriekšējā reize, kad es reizē liku plauktos lielu daudzumu grāmatu, man šķiet, bija bērnībā, un kopš tā laika tikai kaut kur ievietoju nopirktās grāmatas. piemēram, galīgi šādam mērķim nepiemērotos, aizstiklotos ūķa bufetes skapjos starp krūzītēm un tamlīdzīgi.
es izvēlējos plauktu, kurā salikšu grāmatas angļu valodā, plauktu, kurā salikšu dzejas grāmatas, plauktus tulkotajai literatūrai, plauktu latviešu autōru darbiem, plauktu(s) bērnu grāmatām (plānoju arī beidzot aplaimot mammu un atnest uz šejieni visas man patīkošās un saglabāšanai nolemtās (bet šķirošana vēl tikai jāveic) bērnu grāmatas, kas joprojām stāv plauktos vecāku dzīvoklī). ar prieku secināju, ka man ir salīdzinoši maz grāmatu. paliek vieta vēl gan neatnestajām no vienas un otras vietas, gan arī vēl nenopirktajām, brīnišķīgi. jāatzīst gan arī, ka mana organizācijas sistēma daudz tālāk par konkrētas-kategōrijas-konkrētos-plauktos arī nav attīstīta, bet nav arī vajadzības. generally princips ir tāds, viena autōra darbi jāliek blakus (izņemot vienu mērdokas grāmatu, kas ir tajā brūnogrāmatu sērijā, un visas tās es noliku blakus. vēl padomāšu, vai ir vērts kaut kā pārkārtot puslīdz visu, lai noliktu pārējās mērdokas grāmatas blakus brūnajai līnijai), bet nekāda alfabētiska vai cita principa nav, izņemot dažreiz, ja kaut kas blakus neizskatās smuki, tad pārlieku. jā, vēl lielākās grāmatas malā un mazākās pa vidu, tad veidojas tāda glīta, izliekta līnija. tas gan vairāk attiecas uz dzejas plauktu, jo pārējās grāmatās nav vērojamas tik izteiktas lieluma atšķirības. lai gan ir arī tai plauktā, kur ir mācību un intelektuālās grāmatas, nu tur, visādi filosōfi, kā sarunāties ar savu suni, pasaule kultūras vēsture daudzajos sējumos, etc. tur ir viskrasākās izmēru atšķirības, manuprāt.

nujā, tātad. šī ir interesanta pieredze, jo šī organizācijas sistēma ir pagaidām vistuvākā tādai konvencionālai, ko esmu brīvprātīgi ieviesusi jebkādās savās mantās. jo, piemēram, tai atvilktnē, kur visiem liekas, ka jāliek galda piederumi, es spītīgi turu šķīvjus, jo man tā patīk, un neatmetu cerību, ka galda piederumiem dabūšu tādu lietu, kur viņus sakarināt, izurbjot caurumu spalā tiem rīkiem, un tas būs skaisti, pārskatāmi un tieši tā, kā esmu izdomājusi.

pēc grāmatu sakārtošanas man uznāca nepārvarama vēlme lasīt daiļliteratūru. liela, milzīga vēlme. tāpēc es paņēmu vienu no tām pāris grāmatām, kas ir te, kuras es vispār neesmu lasījusi, grāmata saucās ērika trauma sapnis, es to jau sen biju gribējusi lasīt. vienā grāmatas daļā varonis pārlasa savus nosapņotos un pierakstītos sapņus, tas man šķita forši, lai gan viņējie lielākoties nebija tik episki kā mani. vismaz tie, kas bija aprakstīti. es lasīju un šņaukājos, lasīju un šņaukājos, pie manis nāca zvēri un bija silti un jauki, no loga pūta patīkams (caur)vējš, un vienā brīdī es izdomāju gulēt. tas bija skaisti un labi. suns bija atspiedies pret manu plecu, kaķi kaut kur ap kājām, tā es iemigu. kad pamodos, atverot acis ieraudzīju saules gaismas apspīdētus kaķus, kas guļ zem mana rakstāmgalda, izlaidušies kā persijas princis un princese vai kaut kādas citas ļoti graciōzas un augstdzimušas persōnas. arī tas bija skaisti un labi, kā arī iedvesmojoši. tagad iešu kārtot vēl un nest šurp vēl grāmatas. ērika trauma sapni gan es vēl līdz galam neizlasīju.