sasodīts, cik lieliski.


***
gads izklājies kā šaurs paklājs, taisns, ar iedaļām, taustās līdz novembrim, līdz decembrim taustās, kamēr atduras pats savā skaustā. nedēļas salipušas dienasgrāmatas lapās, vairs nevaru pat avīzi atplest, no mājas iziet nevaru, ēna piekaltusi tumsai, logs sienā karājas kā glezna, atrauts vaļā, izstiepis spārnus, stāvajā ielas krastā karājas. ap palodzi skalojas bālgana gaisma. ja līst, tad tālumā, un izskatās ka lietus stāv uz vietas kā dzelzs naglas, kas notur vietā horizontu. tomēr dažkārt pāris piles nobirst šeit, un var dzirdēt, kā debess nogurkst it kā izsalkumā. citreiz zemei seklā miegā noraustās kāds muskulis, un ir neliela zemestrīce. bet mums viss kārtībā, pārtiekam no mākoņu ziedkāpostiem, šņaucam zvaigznes, lai neaizmigtu, nēsājam sirdi kā blašķi zem plašķa un gaidām pie sarkanā saules luksofora, tupēdami tranšejā, kad beigsies apvāršņa ielenkums gaidām, kamēr ielā sētnieks sagrabina pēdējās lapas kā santīmus.


2.
tas vientuļo vilku bars, tie dzērāji, arlekīni, nabagi,
un tie, kas lamā debesis vārdos, kā ‘kupols’, ‘velve’, ‘sija’, ‘jums’, ‘sega’,
lai varētu patverties,
kad izmesti no bāra vai attapušies vieni kādā nomalē,
lai varētu palīst zem atvērtām debesīm kā zem galda, kur mākoņi
salipināti kā košļenes,
un kutināt papīru ar pildspalvu klusībā,
tie skaistie, tie izkāmējušie vilki,
uztrītiem grafīta ilkņiem,
noēduši man rokas līdz pleciem,
un es gribu tikai aplaudēt.

//ivars šteinbergs