kad es biju maza, es izlasīju divas grāmatas par tādu indiāņu jaunieti, vārdā Harka - "Harka virsaiša dēls" un vēl vienu, kuras nosaukumu šobrīd precīzi neatceros, kaut kāds "Izraidīto ceļš" vai kā tā. pirmoreiz es viņas lasīju nepareizā secībā, sākot ar turpinājuma grāmatu, un tad turpinot ar sākumu, bet tas nekas. man ļoti, ļoti patika indiāņu grāmatas, gan šīs lielākajai daļai cilvēku nezināmās, gan tādi ūber klasikas paraugi kā "Oceola seminolu virsaitis" un grāmatas, kur indiāņi bija vienkārši pieminēti kādās epizodēs kā "Baltais ilknis" (tur gan man, protams, galvenais varonis vilksuns bija svarīgāks, bet arī indiāņiem sava loma), bet par Harku es atceros vislabāk. kad man bija kādi deviņi vai desmit gadi, un es to grāmatu lasīju jau nezin kuro reizi, es sākuma lapās sazīmēju sirsniņas pie to indiāņu vārdiem, kuri mani patika (nevis vārdi patika, bet tēli), un zibeņojošus mākonīšus pie tiem, kas nepatika, precīzāk - pie Šonkas vārda, viņš grāmatas sākumā bija vienīgais nejaukais tēls. un vēl es atceros, ka tur es izlasīju, ka baltie cilvēki staigā kā ziloņi (nu, salīdzinājums bija cits, bet ideja tāda), un tad es kādu laiku mēģināju iemācīties staigāt kā indiānis, klusi, cēli, graciōzi etc, tikai diemžēl grāmatā nebija pietiekami labi aprakstīts, kā tieši viņi to dara, tāpēc es nekādi nevarēju zināt, sanāk man kaut kas vai ne. un tagad ir tā, ka gandrīz katru reizi, kad es pēc ilgāka laika kaut kur eju ar basām kājām pa ārvidi, es atceros par Harku un par to, ka indiāņi nestampā, un tad man gribas, kaut es soļotu tikpat eleganti kā jauna indiāņu dāma, bet man šķiet, ka labākais, uz ko es varu pretendēt, ir piedzēries lācēns.