sapnī kopā ar Iļju Mariju Boļšakovu ielauzos kādā psihiatriskajā klīnikā, izmantojot saliekamās kāpnes un ņemot līdzi velosipēdu. viņš bija jau vienreiz izmēģinājis šādu iekšā tikšanu un aicināja palīgā vairākus cilvēkus, bet es nezinu, vai ar mums bija vēl kāds. veiksmīgi atstutējām trepes, pārlīdām pāri, bet kaut kur bijām kļūdījusies, jo mūs bija pamanījuši klīnikas apsardze un tad uzreiz bija jābēg, un es skrēju pa tumsu ar visām kāpnēm padusē pāri sniegotiem laukiem, caur krūmiem, garām bērnības šķūnim, un ielēcu vietā, kur izskatījās pēc lielas kupenas ar krūmiem, labi zinot, ka tur kaut kur ir dīķis, cerot, ka nebūšu ieskrējusi līdz tā dziļajam galam. tupēju un jutu, kā ledus lūst, kā es pamazām grimstu, ūdens ap potītēm, ceļiem, viduklim, dzirdēju, ka vajātāji pamazām atkāpjas, bet nezināju, cik liela iespēja ir, ka viņi mani ieraudzīs, ja līdīšu ārā, ūdens sāka smelties mutē, es aizturēju elpu, bet tad biju iegrimusi jau tik dziļi, ka bija pavisam tumšs, man kļuva bail, ka nesapratīšu, kā tikt ārā, tāpēc atbalstījos ar tām kāpnēm pret dīķa apakšu un iznācu no dīķa visa pilēdama. devos atpakaļ uz savu komunālo dzīvesvietu, kur novilku slapjās drēbes telpā, kur bariņš dažāda vecuma sieviešu un meiteņu ēda vakariņās biezputru, uzvilku kaut kādu baltu naktskreklu, nogrūdu drēbes un zābakus stūrī zem galda un ātri ķēru bļodu izlikties, ka esmu ar visām kopā vakariņojusi visu šo laiku, jo zināju, ka vajātāji nāks vainīgos meklēt arī šeit. un tā arī bija, sieviete formastērpā ienāca pa tām pašām pagalma durvīm, pa kurām pirms brīža biju iegāzusies es, sāka stāstīt par noziedzīgu nodarījumu, ko paveikušas divas neidentificētas personas, un aicināt ziņot par jebko aizdomīgu. neviens neko neteica, mēs visas uz viņu skatījāmies, es pat brīžiem ieskatījos acīs, lai neliktos aizdomīgs; es biju pilnīgi mierīga. pirms došanās prom vajātāja teica, ka nodziedzniekam visticamāk būtu skapji apavi, un, viņai izejot pa durvīm, viena no mazākajām meitenītēm sāka rādīt uz galdu manas slapjās čupas virzienā un teica - bet viņai viss bija slapjš (ko par laimi jau aiz durvīm esošā likuma pārstāve nedzirdēja), es viņai uzreiz - kušs, par to nevajag runāt, es neko sliktu neesmu izdarījusi. un tad kā zombijs devos augšā pa koka kāpnēm uz otro stāvu, ar domu, ka man jāsaģērbjas normāli un jāsāk plānot, ko darīt tālāk.

tagad domāju - neatceros, kur es atstāju trepes.