tad, kad izpūš noziedējušu pieneni lēnā vējā un tās mazās izpletņlietiņas lēnām, lēnām slīd apkārt, es gribu, lai es varētu apstāties tajā mirklī uz kādu ilgāku laiku, kaut kur viņu saglabāt, tas ir tik skaisti, tik skaisti, tik skaisti. es īsti nesaprotu, kā cilvēki var nejūsmot par visu to lielisko daili, kas dzīvojas mums visapkārt, it kā jau ar prātu tā intelektuāli es to spēju saprast, bet tādā emōciju līmenī man tas liekas neticami un gandrīz kā kaut kāds abomination, kā everybody-poops-and-if-they-don't-they're-an-android-and-should-be-destroyed , tikai ne gluži, nevajag iznīcināt. kāpēc skolās bērniem nemāca, ka sajūsmināties ir labi, un tad izaug tādi noskumuši un stresaini pieaugušie, tas ir skumji



un
tas atgādināja arī -


**

pieneņu pūkas
ar sēkliņu izpletņiem
sēkliniekos

gribi vai negribi
tu esi dārznieks
tēti