biju uz mīļā kolēģa jāņa vādona grāmatas pasākumu (tas ir, man viņš liekas tāds mīļš in a way un kolēģi mēs esam caur amandu; man liekas šausmīgi forši, ka viņš draugos paretam liek videō ar savu mazo dēlu un tajos videō viņš ar to dēlu runā un dara to tik forši un jauki un mīlīgi, nujā)

vienvārdsakot, grāmata ir brīnišķīga
tik brīnišķīga, ka man grūti izvēlēties, ko te iecitēt, lai reprezentētu, bet tad nu tā, gandrīz uz labu laimi kaut ko mazliet.


***

tam ciemam ir acs
netīrā audeklā iedurta zvaigzne
kā brūce balts akas caurums
virs namu greizajiem grodiem

tam ciemam ir smaga zeme
balsis kam pieburta nakts
un bērns bezgala viens
uzlīdis jumta bļodā

ilgi slimot ar tumsu
kad asiņo sienu kauli
ilgi trīcēt pēc gaismas
aizmigt uz mūžu vai mosties
ar debesīs iedurtu pirkstu


***

vienā virpulī zemzemes ezers
es esmu seja no māla pikas
saspiestas plaukstā
tik stipri ka sāp

lapu ēnas dūņainās acīs
atvaru līkās saknes
tur aiz galotnēm
melnajā sapnī
sākās šī piesaukšana

straumei aiz apkakles
aizbira zeme
sastinga plaisāja vaibstu rievās
tur aiz laika
tumsa skaloja rokas
tumsa no stingušiem pirkstiem
klusi līda
pašā atvara galā
satina gaismas sakni


***

mākonis nogāzē izklāj ēnu
un slīd lejup uz ielejas pusi
klaigā suņu bars akli putni bradā pa oļiem
maucība! peldam atpakaļ! slīkstošos glābiet!
balsis kā dūņas saduļķo dzelmi ieķeras niedrēs
un izkalst krasta vējā

klajums vēl saulē un sastindzis spīd kā stikls
sen sen te jau bija ezers
un atkal putekļu vilnī uguns pa vējam
attīra ceļu
un caur ieleju ložņā kā muša pār miroņa lūpām

laiks mūs iesmēlis savā vēsajā plaukstā
deja vu - promenāde uz izglābšanos ir ciet
mēs atguļamies straumes mutē
attinamies lēni un nedzirdami kā audums
un plūstam paši uz sevi
slāpst -
un straujāk pūš laivu brīze
un ciešāk mēs satveram airus

pēkšņi sāk līt ilgi ilgi ilgi aizgūtnēm līst
līdz nogāzē atkal dīgst zāle
un mākonis atguvies rāpjas augstāk
līdz visu ir pārklājis ūdens
un aizverot acis nogrimšana ir silta


//jānis vādons, no krājuma "virve"