sapnī vispirms tika nopostīta vecāku māja un mana vecā māja, kaut kādi sprādzieni, ugunsnelaime, starp glābējiem vai ko tādu bija milzīgs, milzīgs robots, kurš tapa savainots, un tajā bija iekšā kaut kāds cilvēks, kurš man acīmredzot ļoti rūpēja, jo vispirms es neautorizēti un bez saprašanas par lietu būtību, metos glābt robotu no liesmām, izmantojot kkādu sarežģītu ugunsdzēsēju šļūteni. pēc tam, kad izdevās viņu no degošā robota izvilkt un viņš tapa pārvietots uz slimnīcu, es apkampu pakaļpalikušā tukšā robota kāju, un šausmīgi izmisīgi raudāju.

pēc tam es dzīvoju pagalmā, kas atrodas netālu no rimi, jo kaut kāds brūnīgsnējs vīrietis ar pinkainiem matiem bija tapis izraidīts no turienes, bet mēs uzstādījām telti, ieģērbām viņu futbõla līdzjutēju kreklā, un tādējādi maskējāmies pašā tās sabiedrības vidū, kas viņu izraidījusi un sodītu ar nāvi par atgriešanos. man tur bija ritenis un vispār bija diezgan jauki, mēs tur dzīvojām trijatā, bet es nespēju atcerēties, kas bija trešais cilvēks. bet tad nāca kaut kāda vētra, un vīrietis nez kāpēc teica, ka vajag ātri, ātri novākt telti. es prasīju - bet kur tad mēs iesim?
un tad mēs visas mantas mēģinājām steigšus sanest blakus esošajā kāpņutelpā, mums tur teltī bija daudz grāmatu un visādu citādu ar slapjumu sabojājamu lietu, un tad nez kāpēc bija runa par portālu, kurš ir kaut kādā istabā, un šajā istabā ir arī vīrieša pazudušais apmetnis, kas mums jādabū
es tad izlikos par māsīcu/protitūtu kkādai meitenei, kas dzīvo tajā istabā (nu, istaba bija apsargāta, tāpēc priekš sargiem oficiālais stāsts bija, ka esmu māsīca, kas atnākusi mācīt spēlēt klavieres, bet viņi neoficiāli zināja, ka esmu protitūta or something, es pat izteicu uzvedinošus komentārus, lai, ja nu viņi nesaprot, tad saprastu un netraucētu un neizjauktu apmetņa meklēšanas procesu). tad tur bija sarežģītas mahinācijas, lai kaut kā samainītu cilvēkus, kas tur jau ir iekšā, ar tādiem, kas ir ārā, ko apgrūtināja sargi, bet tad izrādījās, ka sargi ir nozuduši un aiz durvīm vnk mīņājas kaut kādi pazīstami cilvēki
vienā brīdī es netīšām iesoļoju tai portālā, un tur bija viduslaiki, viss tāds pelēks un brūns, kaut kāda kauja un cilvēki uz zirgiem, tāpēc es vienkārši kāpos atpakaļ, kamēr atkal izgāju atpakaļ tai istabā

un tad mēs ceļojām no turienes projām, un gājām cauri tādai vietai, kur bija apkārt daudzi nelieli ezeri vai kas tāds, tākā dabas rezervāts, nezinu, bet tie miniezeri bija sālsūdens, un es vienā tādā ielīdu nopeldēties pa pliko, un tur zivis, kas bija, nebaidījās no cilvēkiem un nāca viņus pabakstīt. kad es izniru no tā ūdens, bija ļoti jocīga sajūta sejai, ko es biju izbāzusi virs ūdens, tā it kā man seja būtu ļoti tāda, hmm, tight. tas man likās tik interesanti un awesome, lai gan man gribējās arī noskaloties drīzumā nesālsūdenī, jo doma par to, ka tā varētu justies viss mans ķermenis ilgāku laika posmu bija biedējoša
un tad es ieraudzīju, ka no ūdens izlien kaut kāds zvērs, kas izskatās pēc ziloņa, nu, viņa mugura, un es prasīju - vai tas ir zilonis? un tad tas izbāza no ūdens arī galvu, un es sapratu, ka tas noteikti NAV zilonis, tam nebija snuķa un seja bija, nu, maigi sakot, savāda. es prasīju - wtf, kas tas tāds ir? un tad kāds teica, ka tas ir a naked mole rat, (kailais smilšracējs, tie ir vieni no maniem fav dzīvniekiem, jo viņi ir totāli episki, nejūt sāpes, spēj skriet praktiski vienādā ātrumā uz priekšu un atpakaļ, etc)un es teicu - no way, tas nevar būt kailais smilšracējs, viņi taču ir MAZIŅI, kā žurkas!
bet tad mūs bija pamanījis kaut kāds tā parka apsargs, aizdomas radīja tas, ka mēs tik cītīgi blenžam uz tiem zvēriem un izrādām interesi, it kā pirmo reizi tos redzētu, lai gan, ja mēs tur strādātu, mums vajadzētu jau būt pieradušiem
tad mēs visi fiksi kkur bēgām (jā, nu, apģērbties laika jau nebija), es pamanīju vienā vietā tādu bērnu košā jaciņā pie sētas (visu to parku no tās puses, uz kuru mēs skrējām, apjoza ļoti augsta stiepļusēta), kurs tur obviously taisīja vaļā kkādus vārtiņus, es viņam sekoju, viņš bēga, bet pateicoties viņam, man, protams, izdevās tikt ārā ^^ un sekojot viņam es netīšām nonācu kaut kādā dumpinieku sanāksmē, kuri gulēja zālītē un blenza lejup pa kalnu, es ielīdu viņu lokā uz vēdera, pamāju ar galvu sievietei, kas izskatījās kā vadītāja, un arī sāku blenzt lejup no kalna.