es gan samērā bieži jūtos arī briesmīgi pārgurusi (un cenšos to risināt, apņemoties uzņemties mazāk blakuslietu, kas man reizēm izdodas, bet reizēm ne), bet tomēr regulāri attopos ar skaidru sajūtu - man patīk būt dzīvai. šeit, šajā brīdī, šajā veidā.

man šķiet ļoti svarīgi šos momentus sev atzīmēt, un nevis tāpēc, ka tas būtu kaut kāds baigais izņēmums (lai gan manā dzīvē ir bijuši ilgstoši posmi, kur tā tiešām ir, ka es pierodu būt konstanti nomākta vai apātiska, vai pat izmisusi), bet tāpēc, lai atjaunotu un nostiprinātu to kā savu normalitāti: dzīvi, kurā es gana bieži mēdzu justies labi. jo es tiešām no dabas esmu diezgan ļoti priecīgs un pieticīgs cilvēks, man nevajag daudz, lai būtu mierā ar dzīvi, bet es gribētu sevi iedresēt neaizmirst pieprasīt vismaz absolūto minimumu rūpju par sevi, lai saglabātu veselīgu līdzsvaru, neļautos ciešanām, ilgstošai piespiedu melanholijai, sūdīgiem apstākļiem (no kuriem var atrast veidus, kā izrauties vai kā tajos vispār pārstāt nokļūt), tādai kā necieņai pašai pret sevi.