man patīk nejauši uzdurties literatūrai vai akadēmiskiem tekstiem, kas pēkšņi kādu daļu manas pārliecības par dzīvi izvelk virspusē, kas tik skaidri un spoži ilustrē kādu fenomenu, ko esmu intuitīvi nojautusi, bet varbūt vēl neesmu līdz galam precīzi formulējusi - tas ir gandrīz tikpat sajūsminoši un dzirkstoši priecīgi, kā saprast, ka man izdevies likt ekselim izdarīt kaut ko, ko es no tā vēlos, bet iepriekš neesmu mācējusi.
---
es domāju, ka lepoties ar sevi ir svarīga lieta, kas ir jāmācās. nebūt ne uzpūtīgam, ne lieki pieticīgam. tas prasa daudz pašrefleksijas un godīguma, un cilvēki, kas slīgst uzpūtībā un/vai pazemībā (jā, ir iespējams īstenot abas lietas vienlaicīgi), to bieži nesaprot un nosoda, kā es esmu no savas "pašaizliedzīgās" pozīcijas nosodījusi pati sevi, ejot šo sevis pilnvērtīgas apzināšanās taku, un reizēm joprojām attopos šai tendencē sevi rāt par vienkārši veselīgas pašapziņas iezīmēm. paldies terapeitei, M. un maniem draugiem, kas man palīdz arvien vairāk rāpties ārā no šīs pretrunīgā melīguma bedres.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on April 2nd, 2018 at 01:16 pm