kad es biju maza, man bija bail no tās pūšamās lietas, ar kuru nogalina kukaiņus, un, kad man laukos teica, lai es izeju no istabas, kamēr tas tiek izpūsts, es parasti izgāju no mājas un noslēpos kaut kur kādā kokā. jo indīgs taču.
tad kaut kad viena brīdī, kad es kļuvu lielāka, kaut kas mani pārliecināja par pretējo, tas ir, ka ne par ko nav jāuztraucas un pūšamo lietu potenciāli draudīgās blakusparādības tāds joks vien ir.

bet tagad mani atkal māc šaubas, mamma iedeva man tādu līdzekli, ar kuru appūst zābakus, kas ir paredzēts audumiem etc, kurš kaut kā veido nanodaļiņu sth kārtu, un tad netīrumi un ūdens neiesūcas un tos var vnk noslaucīt. nu lūk, tās lietas pamācībā bija rakstīts, ka to noteikti nevajag ieelpot, jo tas izraisa miegainību un vēl kaut ko, tiktālu es neizlasīju, jo, seriously, pūšamolietu blakusefekti? meh. tāpēc es vienkārši aktīvi un priecīgi pūtu to cik nu varēju uz apaviem, bet, ja nu kaut kas aizpūtās garām dažādos virzienos, ieskaitot manas sejas virzienu, daudz es par to neuztraucos. nu un kas, ka neesmu īpaši veikla, nu un kas.
nujā, nu lūk. galarezultāts bija tāds, ka es nogulēju vēl divpadsmit stundas klāt tām pieklājīgi nogulētajām astoņām, pēc kuru nogulēšanas biju izlēmusi appūst zābakus. to, ka es līdz ar to nebiju skolā, es mazliet nožēloju, bet, by god, tie sapnīši, kuru es sastapu, bija lieliski, nelieliski bija tikai tas, ka vienubrīdi visā gulēšanas procesā man šausmīgi sāpēja vēders, bet pat tas nespēja mani pamodināt, kamēr es vai nu piedalījos kaut kādās crazy ķīniešu šķēršļuskriešanas sacensībās, vai arī biju kaut kādas pozvaigznes sievietes vīrietis, kura viens no mērķiem bija nodarboties ar seksu ar popzvaigznes draugu geju. jā, tātad, pūšamolietu blakusefekti laikam tomēr jāņem vērā.