viss viennozīmīgi, smaga neārstējama hroniska nieru mazspēja, nav tur nekāda iekaisuma, ko vēl varētu noārstēt nost, šis tad bez vairs nekādām vismazākajām šaubām ir tas, kas mums magonei tagad ir, un es laikam tomēr nezinu, kā es ar to tikšu galā

ultraskaņas nierakmeņu skaldīšanu dzīvniekiem LV neveic, un tas šobrīd tāpat neko vairs nedotu, tāpat kā operācija (ko viņa nepārdzīvotu), transplantus LV arī netaisa (šis laikam bija visbēdīgākais, jo es jau biju paspējusi internetā salasīties, ka var vnk atrast patversmē atbilstošu donoru, un turpmāk tad dzīvot ar diviem kaķīšiem un vienu nieru komplektu uz abiem, viss, kas jādara, jābaro nieres saudzējoša pārtika un imunosupresanti saņēmējkaķītim), bet nu, ir veiksmes stāsti, varbūt mēs būsim viens no tiem, varbūt, varbūt, varbūt

pie sistēmas pielikt viņu kļūst arvien vieglāk, bet zāles iedot - grūtāk, man visas rokas ir saskrāpētas, drēbes noslienātas, viņa cenšas tās tabletes izspļaut tā, it kā es mēģinātu viņu noindēt. un mani paralizē doma, ka tā tagad sāksies katrs mans rīts. katrs. un tad, ja tas tā turpināsies gadiem, tas būs labais scenārijs, jo mans kaķītis joprojām būs dzīvs.

ziniet, kas reāli traucē strādāt? asaras