pēc izrādes "persiešu valodas stundas" vakar biju tik apdullusi, ka aizmirsu Lipkes memoriālā savu ūdens pudelīti.

pirms kāda laika, kad ieraudzīju, ka šāda izrāde būs, domāju, ka formāts izklausās tiešām interesanti, gribētos aiziet. bet tad tur tie tuvākie datumi man nederēja, nolēmu pagaidīt, tad atkal biļetes jau bija izpirktas, un es nolēmu, ka varbūt labi vien ir, nebūs jābēdājas, jo tā ebreju galināšanas tēma tomēr. bet tad šodien, kamēr gaidīju transportu uz mājām, ievapasaule negaidīti piedāvāja aizvietot viņas saslimušo draudzeni un apmeklēt izrādi. un es, protams, piekritu.

joprojām nevaru saprast, vai tas bija labs vai slikts lēmums. bet lēmums tomēr palikt uz otro cēlienu, kad ievapasaule nolēma, ka viņai tomēr nav īstais brīdis šo izrādi skatīties, gan droši vien drīzāk bija labs, nekā slikts, jo es jau biju ienirusi tajā moku dīķī, ko izrāde piedāvāja, kāpēc gan neizpeldēt arī cauri.

es joprojām nevaru saprast par izrādes kvalitāti, ja tā vispār var teikt, varbūt jāpalasa vairāk par pašu lugu, varbūt jāpaskatās kādas recenzijas, un droši vien vispār nepieciešams vairāk laika, lai varētu to pieredzi sagremot. jo izrādē tika izmantoti pāris (uz mani) ļoti iedarbīgi paņēmieni, kuru dēļ man gribot negribot bija jāizjūt spēcīgas emocionālas reakcijas, bet arī kā dēļ uzreiz "saslējās spuras gaisā", kā rezultātā varbūt bija grūtāk (vai pat daļēji neiespējami) pilnvērtīgi pieslēgties saturiskajam un mākslinieciskajam līmenim. jo tur cilvēki ļoti daudz skaļi kliedza, esot man tiešā tuvumā (rokas stiepiena attālumā), dauzīja pa zemi kājas un izrādē izmantotos objektus, būtībā, taisīja pēkšņu un nomācošu troksni. es saprotu, ka tas domāts, lai mēs kā skatītāju izjustu kaut ko attāli pietuvinātu tai spriedzei un neprognozējamībai, kas bija jāpiedzīvo ebrejiem nometnēs, bet man, piemēram, līdzko cilvēks sāk tā aurot, vienkārši gribas raudāt, un man pohuj, ko viņš kliedz, kāpēc viņš kliedz, lielā mērā pat uz ko viņš kliedz, jo tā sajūta ir tāda pati, kā bērnībā, kad kliedz uz mani vai ap mani. vai es varu izjust līdzpārdzīvojumu, ja es izjūtu vienkārši pārdzīvojumu? nezinu.

man palika daudz jautājumu par atsevišķām mākslinieciskajām izvēlēm, to, kādā veidā ilustrēta situācijas "otrādība", lai gan jāatzīst, ka otrajā cēlienā es vai nu pie tā biju jau pieradusi, vai arī lietas tiešām vairāk salikās pa plauktiņiem. bet viens aspekts, par kuru es droši vien domāšu vēl kādu brīdi, ir tas, ka tur izrādās bezmazvai, ka beigās visi ir traki, tieši tie koncentrācijas nometnes uzraugi, nu, vai arī vismaz paši ļoti cieš un ir piedzīvojuši kaut kādus mega pārdzīvojumus vēl pirms kļuvuši par uzraugiem, un šeit ir tāds potenciāli nedaudz problemātisks aspekts, jo to var interpretēt veidos, kuri īsti nevienam nenāk par labu - a) visi tie uzraugi tiešām reāli Citādi un Traumēti, tātad, ja mums neviens nav baigi pāri nodarījis, mēs jau līdzīgi nevarētu būt; b) visi tie uzraugi tiešām reāli Citādi un Traumēti, tātad, koncentrācijas nometņu zvērības ir nevis politiskās sistēmas radīta problēma, bet vienkārši psihiski slimu cilvēku rīcība; c) visi tie uzraugi tiešām reāli Citādi un Traumēti, tāpēc viņiem nav iespējams un nepieciešams uzņemties jebkādu atbildību par savu rīcību (kur turklāt sekojoši var implicēties arī d) visi cilvēki, kas ir tiešām reāli Citādi un Traumēti vispār nav par pilnu ņemami/uzticami). es, protams, saprotu, ka var arī tā neinterpretēt, bet man ir lielas aizdomas, ka daļa cilvēku pie kāda no šiem secinājumiem pēc izrādes varbūt nonāks.

un tad vēl - mani šādu Smago Tēmu kontekstā reizēm māc sajūta, ka skatīties šādu saturu vismaz manā gadījumā ir vienkārši lieki sevi spīdzināt. jo (un šis noteikti ir augstprātīgi) man nav nepieciešams šāds atgādinājums, lai apzinātos, ka mums kā sabiedrībai ir šāda drausmīga vēsture, ka tas ir slikti, var atkārtoties, un jācenšas darīt visu, lai tā nenotiktu; ka situācijas nekad nav tik vienkāršas, lai tajās figurētu "ļaunie necilvēki" un "šķīstie upuri", bet tas neatceļ varmākas atbildību par rīcību; ka cilvēki izmisuma situācijās var spert visdažādākos soļus; ka cilvēki ir reizē pārsteidzoši trausli un pārsteidzoši izturīgi utt. domāju arī par to, kāds tad īsti ir visa tā intensīvā un šķietami uz šokēšanu vērstā paņēmienu kopuma virsmērķis, un vai man šķiet, ka bija tā vērts. skaidri pateikt pagaidām nevaru, bet man nedaudz šķiet, ka, iespējams, tā nenormālā intensitāte un spriedze "nozaga" daudz saturiskā potenciāla, noslāpēja citus jēgas līmeņus, kurus dramatiskajā materiālā būtu varēts efektīvāk nolasīt, ja nebūtu visa tā apdullinošā trokšņa (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē).