lidmašīnā notika kas dīvains. esmu jau pieradusi pie tā, ka nolaišanās diskomforts hronisko iesnu dēļ man, šķiet, ir neizbēgams (esmu dažkārt savulaik pavadījusi veselu diennakti ar aizkritušām ausīm), esmu iemācījusies visādus viltīgus trikus spiediena izlīdzināšanai, bet šoreiz viena brīdī pēkšņi pamanīju, ka kļūst reāli grūti norīt siekalas - grūti rīt vispār. iedzēru ūdeni, tas nogāja lejā, bet diskomforta sajūta tikai turpināja pieaugt. mierināju sevi ar faktu, ka elpošana acīmredzot man nav apgrūtināta, elpoju dziļi un mierīgi, bet reāli gribējās vienkārši mesties plēst sev kaklu, smadzenes sāka vērpt visādus īpatnējus scenārijus, ja nu cepumos, ko apēdu, bija kāds alergēns, kurš pēkšņi izraisījis spēcīgu reakciju, ja nu es tūliņ sākšu smakt, es negribu mirt lidmašīnā! bet es vienkārši ļāvu sev domāt šīs panikainās domas, koncentrējos uz elpošanu un paļāvos, ka tad, ja es pēkšņi tiešām sākšu mirt, gan jau stjuartēm ir kaut kas, ko man iedurt, lai mazinātu jebkādas alerģiskas reakcijas un tūskas. tad atcerējos, ka pirms kāda brīža novilku kurpes, jo tajās bija neērti, likās, ka pietūkušas kājas, un nolēmu, ka gan jau viss ir normāli. centos koncentrēties uz grāmatas lasīšanu un līdz tuvīnajam brīdim, kad piezemējāmies, jau biju mierīga. bet, jāatzīst, ka tas neilgais posms, kurā es nevarēju novērsties no uztraucošās ķermeniskās pieredzes, bija absolūti šausmīgs. lai gan puslīdz skaidro zināju, ka tam gandrīz 100% nav nekāda īsti fiziska cēloņa.

bet rīt joprojām nav īsti komfortabli, tas mani mulsina.