Elēģija




Reiz arī mēs par aizmirstiem dzejniekiem kļūsim.
Mūsu uzdevumu pārņems kāds cits,
miršanas apliecības mums izsniegtas tiks,
lieliska harmonija būs mūsu alga.
Gadu gadiem mēs karogu nesām,
visu cilvēkam lemto iepazinām,
tagad notālēm skatīsim saules rietus
bez rūgtuma un mokām
kā divi cilvēki, kuriem ir skaidrs,
ka dzīve – tas ir bezgalīgs miers,
nevis godkāre,
nevis alkas, lai patiktu kādam.
Visu redzēsim atkailinātu,
bet bez mazākās cinisma nokrāsas,
visu mīlēdami ar bezgala pašaizliedzību
kā divi cilvēki vecuma durvīs, kuri nomaļus atiet,
lai vēlreiz izbaudītu cilvēka mūža dzeju,
kuru filozofiski gari dēvē par laimi.

//Vitezslavs Nezvals (atdz. Imants Auziņš)