šī 12.klase man bija svarīga arī tādēļ, ka tie bija pirmie skolēni, par kuriem man gandrīz visu laiku bija pilnīga pārliecība, ka es patiešām zinu, ko daru, un kuriem man principā jau mācību uzsākšanas pašā, pašā sākumā bija pilnīgi skaidri lielie mērķi, un arī izstrādāta visu divu gadu programma, kas vērsta uz to sasniegšanu. protams, ka darba gaitā, balstoties uz skolēnu sniegto atgriezenisko saiti un mācību sasniegumiem, tā vietām bija jāpielāgo, jāpaplašina vai jāsašaurina kāds temats, jāizvērtē konkrētu metožu efektivitāte, bet lielos vilcienos varu teikt, ka šie ir skolēni, ar kuriem divu gadu laikā es izdarīju tieši to, ko gribēju. un bija daudz brīžu, kuros redzēju rezultātu - kā klases klusākā meitene, kura pirmajā semestrī pirms katra darba jautāja, vai var to veikt krieviski, pavasara semestrī pārliecinoši latviski debatēja par Lāčplēša dienas svinību nepieciešamību*, kā puisis, kurš pašidentificējas kā absolūts sliņķis, no viena teikuma atbildēm pakāpeniski izauga līdz pilnvērtīgi argumentētiem, jēgpilniem tekstiem, kā viņi kļuva spējīgi vienlaicīgi turēt prātā un analizēt pretrunīgas idejas, identificēt stereotipiskus spriedumus un apšaubīt pašsaprotamo. un tāpēc mani pārāk nepārsteidz, ka pēc visiem rādītājiem no visām vidusskolas klasēm, ko esmu mācījusi, šī principā parāda labāko uzdevumu un satura izpratni, augstāko motivāciju, un vislabāk vērtē gan klases atmosfēru, gan mācību procesu. protams, ka ir arī zināmas vilšanās, skolēni, kuri būtu varējuši sasniegt vairāk, bet, piemēram, pēdējā semestrī pilnīgi atslāba un regulāri visu atlika uz pēdējo brīdi, kā rezultātā cieta kvalitāte, bet es domāju, ka tādas situācijas ir un būs vienmēr, un tā ir arī viņu pašu atbildība.

protams, ka katram patīk, ja viņam stāsta, cik foršs esi. taču man daudz vairāk nozīmē skolēnu aptaujās lasīt kaut ko tādu, kā - "komentāri par izdarītiem darbiem palīdz aizdomāties un izdarīt vēlreiz pareizi, bez kļūdas", "man palīdz mācīties, ka skolotajs Stundas sākuma, jautā ko darīsim, lai apgūt tēmu", "kad mēs taisījām radošie darbi, palīdz ka apspriežam to ar citiem", "Mēs visi iemācijāmies visu laiku kaut ko izdomāt, lai mūsu darbi būtu vēl interesantākie un labākie", "Lielākā mērā šīs stundas iemācija kas ir Empātija un tas man liekas ir vislielākais ieguvums", "Skolotājs dara un rāda visu ko var, un es ticu ka izliekas uz Max level". tas nozīmē, ka lietas, kam es piešķiru lielu nozīmi un veltu tam papildus laiku, piemēram, detalizētai darbu komentēšanai, mērķtiecīgai peer review un kooperatīvās mācīšanās organizēšanai, vairāku dažādu mācību uzdevumu un formātu sagatavošanai vienas tēmas materiālam, rēķinoties, ka kopīgi izvēlēsimies tikai vienu vai divus no tiem, patiešām ir tā vērtas, un ka to pamana arī paši skolēni. taču ikdienā to ne vienmēr uzreiz var just, jo ne visi skolēni kaut kā reaģē uz saņemtajiem darbu izvērtējumiem, ne vienmēr ar pilnu atdevi iesaistās kopīgajā tēmas darba plānošanā. un tomēr, gada beigās par to ir 3/4 komentāru.

perseverance is the key.



* - skolā bija obligāta prasība stundās iekļaut Lāčplēša dienas tēmu, kas man likās stulbi, bet tas sakrita ar Trampa epopeju un post-Brexit, tāpēc es pamainīju tēmu secību un ātrāk iesāku runāt par etniskajām un nacionālajām attiecībām un dažādiem to organizēšanas modeļiem, ar tiem saistītajiem procesiem sabiedribā, riskiem un iespējām. debates mērķis bija parādīt, kā apkārtējās pasaules un politiskais konteksts var ļaut vienu un to pašu pasākumu (Lāčplēša dienas svinības) interpretēt no gluži pretējām pozīcijām, un, principā, dot skolēniem izpratni par galēja nacionālisma bīstamību un situācijām, kuras stimulē ekstrēmu politisko spēku aktivizēšanos.