sapņoju, ka ar vecākiem bijām ciemos pie kāda indiešu kunga, kurš bija ļoti draudzīgs un kuram bija meita, ar kuru mēs, sēžot pie galda un ēdot vakariņas, sarakstījāmies ar vēstulēm uz salvetēm. tad pienāca laiks braukt prom, un mēs nevarējām visi satilpt vienā mašīnā, tāpēc indietis ar savu šoferi brauca ar mani citā mašīnā, un pēc kādām 10min ceļā es sapratu, ka mēs nebraucam tur, kur vajag. izrādījās, ka viņi grib mani notirgot orgānos, un es biju nedaudz panikā, jo, nu, mēs bijām kaut kādā ārzemē, man kaut kāpēc nebija līdzi vai nestrādāja telefons, un es īsti negribēju tikt sagraizīta gabalos (lai gan tieši nodomāju, ka, ja jau nolaupīšana, tad labāk būt notirgotai orgānos, nekā attapties kā verdzenei). es mēģināju cīnīties un kaut kādā mistiskā veidā man izdevās tam indietim ielauzt žokli, bet tas neapturēja mūsu neizbēgamo virzību uz orgānu tirdzniecības punktu.

tad sapnis pārtrūka, un sākās cits,

es viena pati braucu ciemos pie savas māsīcas, kurā dzīvoja kaut kādā jocīgā privātmāju rajonā bez ielu numuriem un bez norādēm, viss, kas man bija, lai viņu atrastu, bija viena WhatsApp atsūtīta bilde, kur viņa kopā ar diviem bērniem (kaut kāds mikslis no Ilzes puikām un māsīcas brāļadēliem) stāv pie vārtiņiem. gāju pa tādu izdangātu mīkstu smilšu ceļu, kas knapi kvalificētos kā ceļš, garām vecai rūpnīcai ar izdauzītiem stikliem, kur spēlējās seši mazi puikas, kaut kāpēc es zināju, ka šis notiek Skotijā, un viņi man uzsauca, who goes there, es atbildēju - you wouldn't know me (mazliet satraucos, kā būs, vai nebruks man virsū kā skaidrai svešiniecei), viņi nosmēja un teica, tad jau būsi tā ināras māsīca, un es vairs nebiju nobijusies, lai gan man likās ļoti dīvaini, kāpēc lai viņi to zinātu. tad es pavisam viegli atradu pareizos vārtiņus, viņi mani tur jau gaidīja, un tur bija arī mans suns, un tad mēs kopā gājām filmēt ludziņu, ko iestudējuši tie seši puikas rūpnīcā.