vakar no rīta es ar milzīgu pārsteigumu attapos uz dīvāna, ēdot brokastis - tā vietā, lai steigtos uz darbu rikšiem, lēkšiem, aulēkšiem. es vienkārši sēdēju, dzēru kakao un ēdu no viesībām līdzpaņemtos kartupeļus, kam biju pievienojusi sagrieztu tomātu, redīsus, mazliet mērces. un pēc tam es ieliku kastītē sauju no ciemkukuļa pāri palikušo zirņu ar smeķi, un paņēmu līdzi uz darbu, lai paēstu arī pusdienās. un arī šorīt es tā vietā, lai pirms darba vēl aizskrietu uz pastu, pagatavoju siltu ēdienu.

protams, protams, tādi ikdienišķi sīkumi, kāpēc tam vispār pievērst uzmanību. bet tas un citi "sīkumi" (pamanīt, ja man ir auksti, un uzvilkt papildus džemperi vai zeķes; iet gulēt tā, lai varētu vismaz nedaudz izgulēties, arī tad, ja ir sajūta, ka dienā nav izdarīts "gana daudz"; iepūst degunā gļotādas pietūkumu mazinošu līdzekli, lai mazinātu iesnu diskomfortu, arī tad, ja "principā jau nav tik traki") manās acīs ir skaidrs pierādījums tam, ka esmu pieaudzis cilvēks. būšanu pieaugušajam, manuprāt, nenosaka ne tas, cik (un pat ne "vai") tu pelni, kur un ar ko kopā dzīvo, vai tev ir autovadītāja apliecība, vai tev ir augstākā izglītība, vai nodarbojies ar seksu droši, un citas līdzīgas lietas, ko bieži izmanto par kritērijiem. tie visi kādā formā noteikti var būt svarīgi pieauguša cilvēka dzīves elementi, bet es patiešām arvien vairāk domāju, ka vienīgais patiesi noteicošais kritērijs ir atbildība. un nevis tāda pseido-atbildība, kādu es realizēju kopš agrīnajiem pusaudža gadiem, kas nozīmēja, ka biju gatava justies atbildīga un vainīga par teju jebko, jebkad, jebkā - izņemot savu personisko labklājību. grupu darbs? protams, ka esmu atbildīga par visiem dalībniekiem un gala rezultātu. tas, ka rezultātā esmu izdarījusi nesamērīgi daudz darba un esmu pārgurusi, vairs nav mana atbildība. draugu ballīte? protams, ka esmu atbildīga, lai visiem būtu ko ēst, dzert un darīt. tas, ka rezultātā esmu pāruztraukusies, pārtērējusi savus laika un finansiālos resursus, un, iespējams, arī nogurusi un bēdīga, vairs nav mana atbildība. ģimenes ziemassvētki? protams, ka esmu atbildīga noorganizēt tādu pasākumu, lai mamma nesarīko kādu histēriju un tētis nedzer par daudz. tas, ka rezultātā esmu milzīgā stresā un spriedzē, pilnīgi izmisusi, un jūtos kā pasaulē lielākā izgāšanās, vairs nav mana atbildība. IM pilnas slodzes darbs skolā? protams, ka esmu pilnībā atbildīga par katra skolēna sasniegumiem un labkājību. tas, ka rezultātā esmu pazaudējusi jebkādu sociālo dzīvi, ēdu reizi dienā un guļu vien pāris stundas diennaktī, un nejūtu nekādu prieku par dzīvi, vairs nav mana atbildība.

guess what. ir gan mana atbildība. ja es esmu nepaēdusi, tad, ja vien kāds kolēģis man tur ar varu nerauj karoti ārā no rokām, pie tā nav vainīgs darbs, bet gan es pati. ja esmu nogurusi, tad, ja vien kāds mani negrūž ārā no gultas vai nepūš tauri ausī, pie tā nav vainīgi pienākumi, bet gan es pati. un tā ar visām lietām. ja esmu nelaimīga, tad man pašai jāmeklē, kā to mainīt, un vajadzības gadījumā arī, kurš man ar to palīdzēs. pirmkārt, atbildība jāuzņemas pašam par sevi, un tikai tad var to paplašināt savas ietekmes sfēras robežās. un, saskaroties ar situāciju, kur atbildības ir par daudz, vispirms mest nost ārējos līmeņus, nevis atbildību par savu vajadzību apmierināšanu (kā es pati ilgu jo ilgu laiku principā galvenokārt mēdzu darīt, un tagad ļoti pūlos, lai nedarītu). tāpēc, manuprāt, pat cilvēki, kuri ir atbildīgi par, piemēram, milzīgas kompānijas funkcionēšanu un panākumiem biznesā, bet konsekventi nerūpējas par savu fizisko un garīgo veselību, un pēc tam vaino darbu vai dievu, kad saslimst ar vēzi vai dabū nervu sabrukumu, nav līdz galam pieauguši. protams, katram ir brīži, kad mēs izvēlamies upurēt kādu daļu savas labklājības, lai paveiktu kaut ko konkrētu. bet tad arī skaidri jāapzinās, ka, neatkarīgi no tā, cik liels entuziasms vai spiedīgi apstākļi ir šādas rīcības pamatā, tā tomēr ir paša izvēle un atbildība rīkoties tieši šādi, un vienmēr ir iespējams atrast kādas alternatīvas un/vai atbalstu citādām izvēlēm. un principā man šķiet, ka, lai būtu par pieaugušo, ir arī ikreiz ļoti rūpīgi jāizvērtē šādu lēmumu (savu vajadzību upurēšana) lietderība un jātiecas pēc iespējas mazināt šādu situāciju īpatsvaru dzīvē, tas ir, nedrīkst pieļaut, ka tā ir ikdiena. bet par šo pusi es vēl tik daudz neesmu paspējusi izdomāt, nezinu, kā precīzi noformulēt, kā tur ierakstās dažādi krīzes stāvokļi un citas līdzīgas lietas.

katrā ziņā, es turpināšu priecāties par šiem ikdienas sīkumiem. jo būt pieaugušam nav viegli, bet totāli ir tā vērts, un priecāšanās palīdz jebkuram darbiņam.