ieguvu balvu nominācijā "skolēns, kam nekad nav līdzi maiņas apavu", kas bija nedaudz ironiski, jo šī bija viena no tām ļoti retajām reizēm, kad biju nevis ar basām kājām, bet gan kostīmam piemeklējusi kontekstā pēc iespējas bezgaumīgus apavus (botas. jo 90ajos, kas ir tas laiks, kas man saistās ar skolas eglītēm, skolēnu vidū bija riktīgi stilīgi pie princešu kleitām vilkt botas).

bet, kā pasākuma organizētā daļa beidzās, tā apavi un zeķes, protams, devās pelnītā atpūtā, bet pēdas - uz deju grīdu. un tas viss bija tik neiedomājami priecīgi. reizēm man šķiet, ka esmu dzimusi, lai dziedātu un dejotu, un tas arī ir viss, ko man principā vajadzētu darīt. bet tad es atceros visas tās citas lietas, kuras arī gribu darīt, un atkal šo domu aizmirstu.

un šodiena ir bijusi tik ārkārtīgi gara. un es esmu tik pateicīga, ka viss plānotais efektīvi izdevās, un es nejutos pārgurusi un dusmīga vai nobēdājusies.