vienā no nakts sapņiem, tādā priecīgajā, kopā ar biedriem bijām uz salas kaut kur uz ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem, tādā skandināviska paskata vietā, kas gan tikpat labi varēja būt arī, piemēram, kamčatka vai kāds japānas nostūris, kur netālu atradās dekomisionēta atomieroču rūpnīca, kas tā arī nekad nebija uzsākusi darbu, tādēļ apkārt uzbūvētais ciemats, kurā bija plānots izmitināt rūpnīcas darbiniekus, nebija piepildījies ar iedzīvotājiem. mēs tur bijām atbraukuši ekskursijā, un tās vadītājs piedāvāja iespēju iegādāties māju šai ciematā par 5000 eiro. mājas bija gluži labas, no pelēkiem ķieģelīšiem, un vēl katrai apkārt pieklājīgs zemes placis - tā, ka pāris kartupeļu laukiem mājas aizmugurē, vēl citu sakņu dārziņam un plašām puķu dobēm mājas priekšā toč sanāktu. plus vēl dažām mājām, kas atradās nedaudz nomaļākā ciemata vietā, komplektā bez maksas nāca gabals meža. skatījos uz tām pelēko ķieģeļu mājiņām un domāju - tas principā ir pilnīgi iespējams, tā ir smieklīga summa, šeit varētu dzīvot. bet tomēr mājiņu tukšie logi šķita biedējoši. sapnī tobrīd pati stāvēju kaut kādas kāpas galā, pūta silts vējš, smaržoja pēc jūras un koku mizas, bija pavasaris vai rudens, zilas debesis, pacēlu galvu uz augšu, un tur tieši mums pāri lidoja milzīgs, milzīgs strazdu bars, ar skatienu tiem sekoju, viņi lidoja tajā virzienā, kur vajadzētu atrasties tai rūpnīcai un domāju - nez, kas tur tiks iekārtots, vai varbūt tā paliks tukša un to apdzīvos šie strazdi. tad viņi apmeta lielu loku un izlaidās pa atvērtiem logiem cauri vienai no pelēko ķieģeļu mājiņām, un es pēkšņi sapratu, ka man šeit patiks.

strazdi

protams, ka pamodos, pirms tā māja bija nopirkta, pirms biju to apskatījusi no iekšpuses, pirms biju sākusi to iekārtot.