saņēmu 5 lappuses garu elektronisku atvadu/paldies vēstuli no 12.klases skolēna, kam mācīju kulturoloģiju, un..es pat nezinu.

( fragmenti )

viens no jautājumiem, ko uzdevu sev, ejot strādāt skolā, kas ir iestrādāts arī manā IM "profila" aprakstā, bija - es zinu, ka spēju iedvesmot sevi darīt lietas par spīti apstākļiem un šķēršļiem, bet vai es spēšu iedvesmot arī citus, parādīt skolēniem, ka var mācīties ar prieku? man šķiet, ka es esmu saņēmusi viennozīmīgu atbildi. ir grūti iztēloties vēl iespaidīgāku pierādījumu tam, kā jaunieša veltītus 1000+ vārdus ar vēstījumu "i hope to be like you someday".

es esmu tik pateicīga par šo pieredzi, tas nav vārdos izsakāms. tas liek man ticēt, ka es neesmu kļūdījusies, pirms pāris gadiem apzināti izvēloties neapslāpēt savu entuziasmu un godprātīgi vienkārši būt sev un darīt pēc labākās sirdsapziņas, vadoties pēc savām vērtībām, nevis iepriekšnoteiktiem iedomātiem priekšrakstiem par to, kā "jābūt". un manī ir tik milzīgs paldies par visiem tiem cilvēkiem un pieredzēm, kas ir padarījušas to iespējamu. goda vārds, tā sajūta ir totāli #blessed.