iesāku dienu ar asā pipara iesmērēšanu acī (ēdu piparus un paberzēju aci ar pirkstu, ar kuru biju grābstījusies pa burku). gan jau, ka latviešiem ir kāds ticējums par to, ka tad, ja no rīta jāraud, diena būs izdevusies.
plus, šis nav ne tik tizli, ne tik ļoti ilgi nepatīkami, kā tad, kad pirms vairākiem gadiem nejauši ielēju sev sauju šampūna tieši acī, tā ka kopumā varu justies progresējusi nevēlamo-vielu-kontaktā-ar-aci-patstāvīgas-novešanas ziņā.

fuck. izskatās, ka tomēr nestrādā tas "kas no rīta raud, tas vakarā dziedās", mans suns laikam tikko salauza kāju, nozveļoties no dīvāna. burvīgi.

okej. lauzta tā kāja nav. kas nozīmē, ka ir divi varianti: vai nu vienkārši stiprs sasitums, kas ir daudz labāk, vai arī izmežģīta gūža, kas ir krietni sliktāk, jo tur tad vai nu jāoperē, kas šitik vecam sunim it kā ir riskanti, vai arī, ja negrib to risku, var ļaut sadzīt tāpat, un tad man ir līdz mūža galam superklibs suns. iešpricēja pretsāpju zāles, rīt no rīta rentgens, tad varēs zināt un domāt. eh. ja būs izmežģīts, tad jau nekāda braukšana uz Liepāju nesanāks, jo nevar brālim uzgrūst slimu suni.

skatos diskusiju un ilgojos, kaut vecāki nebūtu aizbraukuši šorīt atpakaļ uz lux un mēs ar tēti varētu šo skatīties kopā, jo LV žurnālistikas kvalitāte ir viena no viņa mīļākajām sarunu tēmām, un es arī viņa kompetencei ārkārtīgi uzticos, galu galā, viņš pietiekami ilgi nostrādāja FR vēstniecības preses dienestā.
mani gan briesmīgi kaitina, ka cilvēki, kas ir pietiekami nopietnos, atbildīgos mediju amatos, runā kļūdainā latviešu valodā. es nesaprotu - vai tiešām neviens viņiem nekad uz to nenorāda vai arī viņi vienkārši to neņem vērā?